Atis Rozentāls ***
Tas, ka latviešu dramaturgi piekrīt "pārstrādāt" vai "iesaiņot" ārzemju dramaturģiju, ir atsevišķas diskusijas temats. Ēriks Vilsons uz Jūdžina O'Nīla Mēness likteņa pabērniem bāzes ir radījis gluži ticamu Latvijas lauku ainu, īpaši pirmajā cēlienā, kas dzirkstī alkohola slacītā sadzīviskā konkrētībā. Pirmais cēliens rūpes nav sagādājis ne režisoram Jānim Znotiņam, ne aktieriem, īpaši Mārai Mennikai un Aigaram Vilimam, kas spēlē sadzīves komēdijas atslēgā. Taču otrais cēliens, kurā, kā teikt, sirdis atveras, ir problemātiskāks, jo, pirmkārt, rodas sajūta, ka vienā brīdī sākas cita izrāde, otrkārt, Mārtiņš Upenieks nespēj līdz galam pārliecināt, kāpēc viņa varonis uztic dvēseles noslēpumus šai šerpajai meičai, un arī Māra Mennika pāreju no lauku skuķa robustuma uz dvēselisku trauslumu veic drīzāk tehniski nekā psiholoģiski pamatoti. J. Znotiņa un Ričarda Millera iekārtotajā spēles laukumā uzsvars ir uz vecām mēbelēm. Ingas Apines kostīmi papildina lauku vidi, vienīgi smalkais kaimiņu dēliņš ietērpts baltās biksēs un jakā. Diez vai tā bijis domāts, bet šobrīd izrādes vēstījums ir vairāk par ekonomiskās situācijas radīto cilvēku degradāciju, nevis viņu centieniem no tās izrauties. Trīslitru kandžas burka ir spēcīgs tēls, daudz iedarbīgāks nekā vārdu plūdi, kas seko pēc tās iztukšošanas.
Maija Svarinska **
Izrādes darbības fons – mūsdienu latvieša ikdiena, tāpēc daudzu ainu gaisotni raksturo steiga, nogurums, vārdu kņada. Šo stereotipu spilgtina tikpat ierasta aktieru spēle: tipināšana, kliegšana, acu bolīšana. Tipiski vecmodīga režija (Jānis Znotiņš), kas cenšas panākt, lai viss būtu kā iz dzīves. Radošā komanda – scenogrāfs Ričards Millers, kostīmu māksliniece Inga Apine – cītīgi piepalīdz: privātmājas istabas bagātīgi "rotātas" ar sadzīves priekšmetiem, arī zupa ir dabiska. Tomēr tās īstās, proti, mākslas, patiesības nav. Neesmu lasījusi Ērika Vilsona lugu, taču varu iedomāties tās attīstību daudz smalkāku, dziļāku. Jo galvenā varone ir sieviete, kas, par spīti modernajam laikam, ir šķīsta jaunava, kura patiesi prot mīlēt tā, kā tagad jau esam piemirsuši un par ko atgādina arī lugas nosaukums Debesis ir mums. Režisors šīs tēmas koncepciju veido tikai tekstuāli, tādējādi to sašaurinot. Toties Māra Mennika cīnās par gaismu teju kā Žanna d’Arka. Nebūtu viņas, būtībā nebūtu arī izrādes. Iestudējuma otrais cēliens faktiski tiek iznests uz aktrises pleciem. Vīrieši – Aigars Vilims, Mārtiņš Upenieks, Ingus Kniploks – piespēlē, tāpēc viens ābols M. Mennikai, otrs – visiem pārējiem.