Maksims Busels ir visur. Viņš spēlē Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādēs, ir piedzīvojis iespaidīgu izbraukumu sēriju Eižena Finka lomā Jāņa Lūsēna Sfinksas jaunākajā versijā un nopelnījis Spēlmaņu nakts nomināciju par šo lomu, piedalās un uzvar televīzijas šovos. Tagad Mihaila Čehova teātrī iespējams redzēt aktiera monoizrādi Idiota valsis, kas tapusi, izmantojot paša Maksima dienasgrāmatu. Tas ir liels risks – iziet pie skatītāja tādā atklātības pakāpē, kas padara pašu aktieri samērā ievainojamu. Protams, būs lojāli skatītāji, kas Buselu mīl tāpēc vien, ka viņš ir Busels, bet būs taču arī skeptiķi, kuri saskatīs vēlmi zīmēties un viegli atradīs arī izrādes vājos punktus. Jo tādi ir.
Karjeras likumsakarības
Maksims Busels Mihaila Čehova teātrī ir vienīgais štatā palikušais Igora Koņajeva vadītā, speciāli šim teātrim gatavotā kursa absolvents vīrietis. Atšķiras iemesli, kāpēc no teātra ir aizgājuši visi pārējie, turklāt – būsim godīgi – ja nebūtu sācies Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, ir ļoti iespējams, ka Maksims Busels tagad spēlētu Maskavā un/vai filmētos Krievijā, jo viņam jau bija iedalīta loma vienā Nāciju teātra iestudējumā. Maksims Busels atgriezās Rīgas teātra štatā, ir uzskatāms par vienu no galvenajiem aktieriem, kuram līdzās tagad teātris pieņēmis darbā veselu plejādi no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas emigrējušu mākslinieku.
2018. gadā, kad intervēju aktieri portālam Kroders.lv un prasīju par sapņu lomām, Maksims minēja Dorianu Greju, Hamletu, Romeo, Verteru un Trepļevu. No toreizējā saraksta realizējies ir tikai Hamlets. Teorētiski aktierim nav par ko sūdzēties, ir Tartifs, grāfs Monte-Kristo, pietiekami nozīmīga loma – Scipions – Kaligulā, joprojām, kaut arī reti, repertuārā ir monoizrāde ar Uldi Marhilēviču pie klavierēm 1900, būs loma Ķiršu dārzā pie Viestura Kairiša. Acīmredzot ir iespēja savienot pamatdarbu ar projektiem, ja aktieris tajos piedalās. Tomēr intensitāte, ar kādu Maksims Busels brīžiem metas arvien jaunos izaicinājumos, raisa ne tikai apbrīnu, bet arī nelielas bažas, vai tomēr visa nav pārāk daudz. Bet kas es tāds esmu, lai sniegtu padomus pieaugušam cilvēkam. Labāk apskatīsim rezultātu.
Brīvas rokas
Maksima Busela monoizrāde iekļaujas tajā Mihaila Čehova teātra repertuāra sadaļā, kas atvēlēta aktieru iniciatīvas projektiem. Pārlūkojot teātra repertuāru, monoizrādes varam atrast visai kuplā skaitā, turklāt arī tās savā starpā atšķiras – ir tā sauktie "kvarķirņiki", kas pēc būtības ir koncertprogrammas (jaunākā šajā žanrā ir Rodiona Kuzmina Viss ačgārni...), ir monoizrādes, kurās lielākoties tomēr ir arī, ja tā var teikt, muzikālā sastāvdaļa (Mātes piens, Huligānes grēksūdze u. c.). Bieži vien šīm programmām nav režisora, precīzāk – par tādu nosaukts pats aktieris, kurš faktiski ir atbildīgs arī par skatuves noformējumu. Tā ir arī šajā gadījumā: izrādei Idiota valsis aktierim piešķirta asistente, bet, cik noprotams, viss pārējais ir viņa paša ziņā, un tam ir gan savi plusi, gan mīnusi. No vienas puses, mākslinieks var brīvi īstenot savu ieceri, no otras – reizēm skats no malas palīdz pārvarēt visvairāk stieptās vietas, koncentrēt darbību, pamainīt uzsvarus.
Darbā ar tekstu aktierim ir izdevies to strukturēt, nepaliekot vienīgi pie piecpadsmit gadu vecām dienasgrāmatām, bet spējot distancēti atskatīties uz tā laika notikumiem. Pirmās iemīlēšanās laika maksimālisms apvienojas ar pieauguša cilvēka skatījumu uz cēloņsakarībām, kas ietekmējušas Maksima un Aņas attiecības. Brīžiem šķiet, ka Maksima Busela intonācija ir pat par daudz "pieaugusi", tā ir samērā rezignēta, tāda vairāk piestāvētu cilvēkam, kura dzīvē vairs nav tik daudz gaidāmu notikumu. Precīzāk sakot, atvadas no jaunības ir pāragras, lai arī, protams, padsmitgadnieka un teju divkārt vecāka cilvēka emociju gamma atšķiras. Izrāde arī rada iespaidu, ka emociju intensitātes ziņā šis pirmās mīlestības stāsts joprojām ir viens no centrālajiem Maksima Busela mūža notikumiem, lai arī viņš apgalvo, ka dienasgrāmatās rakstīto bijis faktiski aizmirsis un to saturs nācis kā pārsteigums.
Stāsts rit hronoloģiski, to papildina Maksima Busela dziesmas un instrumentālie skaņdarbi, un, kaut arī notikumi nesteidzas aulekšiem, kopumā sajūtu, ka priekšnesums ir aizkustinošs un "aizķerošs", aktierim izdodas panākt (turklāt pirmizrādē bija klāt arī pati pirmā mīlestība Anna). Tiesa gan, es sēdēju pirmajā rindā un nevaru novērtēt, vai izrādes enerģētika vienlīdz spēcīgi sasniedza arī Arkādes telpas aizmuguri. Iestudējuma vizualitāte gan slīgst štampos – melni aizkari, kas pēc noraušanas atsedzas balti, kaltētas rozes kā atmiņu simbols, klavieru priekšējā paneļa noņemšana kā atklātības vēstnesis, milzum gara šalle, kurā varonis ietīstās, atkal atmiņu pārņemts. Šāds izteiksmes līdzekļu izmantojums, apzināta distance no konkrētā laikmeta vizualitātes (tekstā konkrētība ir lielāka) uzrāda priekšstatu par romantiska stāsta vizuālo ietvaru, ko aktieris cenšas ievērot (nākamais solis būtu skatuvi pieblīvēt ar degošām svecēm).
Katrā ziņā ir patīkami, ka aktieris neiet diezgan iestaigāto monoizrāžu veidotāju taku, kad mākslinieks cenšas norunāt no sevis kādas personiskas problēmas. Saldi rūgtām atmiņām piemīt savs valdzinājums.
Idiota valsis
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Arkādē 4., 15., 27.–29.III, 22., 23.IV, 2.V plkst. 19, 3.V plkst. 18
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 25–30