Gleznotāja Biruta Delle, ko citā recenzijā reiz gadījās nosaukt par latviešu mākslas autsaideri un klasiķi vienlaikus, personālizstādes rīko gandrīz ik gadu, ļaujot viņas mākslas cienītājiem gan pamanīt jauno, gan atpazīt labi zināmo. Jādomā, ka šis jaunais nu jau vairāku gadu garumā vedina tuvāk ikdienišķās apkārtnes sīkajām un vienkāršajām lietiņām. 2014. gadā radītajos darbos cilvēku ir mazāk, kluso dabu un ainavisko motīvu – vairāk, taču citādi lielu pārsteigumu nebūs – gleznieciskais rokraksts tāpat ir plastiski vielisks un pastozs, dažbrīd evolucionē tādā kā rātni akadēmiskā virzienā. Taču kas notiek ar eksistenciālā nopietnībā pārkausēto sirreālisma noti, kas lielā mērā uzskatāma par Delles īpašo un specifisko zīmolu?
Lapotņu smagums
Liela daļa izstādes darbu ir koku "portreti" dažādos gadalaikos un noskaņās, kas noteikti atsauks atmiņā franču impresionista Kloda Monē centienus gleznot dažādi apgaismotu konkrētu siena kaudzi vai katedrāli. Te līdzības beidzas, jo Biruta Delle, protams, primāri nav realitātes optisko mirkļu ķērāja un neizmanto ņirbošo, dalīto triepienu. Viņas lapotnes ir spocīgi vieliskas un smagnējas; tāpat kā cilvēki dažbrīd šķiet veidoti no kāda staipīga citplanētiešu materiāla, arī koki rada dīvainus ornamentus pret gaišajām debesīm, un šīs postimpresionistiski apvienotās formas pārvēršas drīzāk dekoratīvos režģos. Tomēr dekoratīvisms katrā ziņā nav pašmērķis.
Līdzīgi kā XX gadsimta sākuma noskaņu mākslā, atmosfēras radīšanai piesaistīti emocionālo stāvokļu apzīmējumi darbu nosaukumos, kā Mulsums, Miegs, Kontakti, Uztraukums, Prieks. Redzams, ka pat bez īpašas aizņemšanās no konkrētiem tā laika latviešu vai pasaules meistariem zināmā laikposmā dominējušais izpratnes un izteiksmes veids var izdzīvot un aktualizēties arī simt gadu vēlāk.
Nesinhronizētie pulksteņi
Kluso dabu gleznojumos redzami pīlādžu un smiltsērkšķu zari, citroni, ķiploki, ziedi, zemenes un nepretenciozi balti vai caurspīdīgi stikla trauki, kas var līdzināties mākslas skolu mācību uzstādījumiem. Svešādi "delliskais" elements šeit izpaužas, piemēram, ārkārtīgi uzsvērtajos objektu un fonu kontrastos, nepieļaujot nekādus atmosfēriskus mīkstinājumus un saplūšanu, savukārt galds ar ķiplokiem atgādina Delles tipiskās figurālās kompozīcijas ar sirreāli tumšajām krītošajām ēnām saules pielietā tuksnešainā ainavā (Rozes un ķiploki). Simboliski sirreāla noskaņa vēl vairāk izceļas darbā Ar pulksteņiem, kur katrs pulkstenis rāda citu laiku; nenosakāmas šķirnes smagnējās zilās puķes arī neuzvedas loģiski, jo daži ziedi planē gaisā bez redzamas sasaistes ar savu kātiņu.
Doma par laika dažādo ātrumu var šķist gana banāla ar tās skaidro nolasāmību kā vienīgo bonusu, bet izstādes nosaukumā liktais vārds "kaprīze" arī saistās ar šo nesinhronizēto laiku; anotācijā tiek apcerēta laba glezniecība kā kaprīze vai untums, kas acīmredzot vairs nav modē, jo trūkst sapratēju un atbalstītāju. Lai arī patiesi vairs nepastāv savulaik uzturētā klasicismā sakņotā hierarhija ar glezniecību kā galveno un ideoloģiski svarīgāko no mākslām, arī tās nāve jau ir ne tikai vakardienas, bet patālas aizvakardienas ziņa, jo medija izvēle vien nav ne atpalicības, ne arī laikmetīguma apliecinājums.
Tehnoloģiskais izmisums
Nedaudzās figurālās kompozīcijas šoreiz šķiet īpaši pārņemtas ar jaunajām tehnoloģijām – datoriem un mobilajiem telefoniem –, kas rāda savveida sižetisku tendenci iet līdzi laikam. Šķietami ikdienišķās ainās parādās sirreāli draudīgas notis, liekot domāt par slēptu, bet nepārprotami nojaušamu izmisumu, kas pārņēmis personāžus ar aizklātajām sejām (Pie spoguļa, Aiz durvīm). Savukārt gandrīz vai socreālismam radniecīgs optimisms caurstrāvo kompozīciju ar cieši sasēdušajām skolniecēm/studentēm aiz tikpat blīvi nokrauta galda – ar datoriem un dažādām citām ierīcēm (Personas atspulgi). Toties apokaliptisko noskaņu vairošanai noder glezna Trauksme ar cilvēku pūli, kas attēlots, bēgot un vairoties no kāda putnveida briesmoņa, kurš lidinās pār to galvām; te ikdienišķības jau ir mazāk, vairāk tāds kā atskats uz agrākajiem darbiem.
Šifrēts saturs un zemteksti Delles glezniecībā sadzīvo un varbūt arī sacenšas ar emocionāli meditatīvām noskaņām – pirms vairākām desmitgadēm radies metaforiski asociatīvais dziļdomīgums, kas paplašināja padomjzemē akceptējamās mākslas robežas, transformētā veidā sastopams arī šodien. Tomēr šķiet, ka notiek zināma distancēšanās no riņķojuma ap uzsvērtām pārdomām par dzīves ceļu un tā jēgu, pārvaramajām grūtībām u. tml. tēmām, akcenti tiek pārbīdīti no sacerētām figurālām ainām uz priekšmetisko pasauli, kurā zemtekstus jau nepieciešams rūpīgāk pameklēt, ja ir vēlēšanās to darīt.
Biruta Delle
Izstāde Kaprīze
Galerijā Daugava (Alksnāja iela 10/12) līdz 14. februārim