Cēsu mākslas festivāla izstāžu recenzija. Vienīgā īstenā stihija

Venēcijas horizontāli izstieptajā Arsenālā bija jāuzmanās ar Salmaņa kustīgā koka "metronomu" nedabūt pa galvu, savukārt te tas piezemēti gandrīz slauka grīdu. Skatītājiem jāķer īstais mirklis, lai pieskrietu tuvāk Podnieka pazīstamajiem levitējošajiem Drustu iemītniekiem, ko digitālajā versijā atdzīvina tikko manāmās ainavas kustības. Ja tekstu saprotu kā metaforu, tad viss pareizi, jo koks realitātē nekustējās, tik sānā Drustu divi cilvēki, kas kustējās nevis nedaudz, bet kur vadāja govi, visi citi sastinguši gaisā pakārti, gaidot - kā fon Trīra pasaules galu.