Lai arī interese par dabu un tuvība tai kā tradicionāla latviešu mākslas specifika nešķiet īsti pārliecinoša (kurš un kā šo tuvības īpatsvaru var noteikt?), jāatzīst, ka ainavas žanrs ir spējis izdzīvot cauri visām glezniecības nāves pasludināšanām un vismaz kaut kādā mērā joprojām saista gan dažādu paaudžu māksliniekus, gan skatītājus. Ap gadumiju šajā pašā vietā – galerijā Daugava – bija eksponēti Vijas Zariņas ūdeņu tuvplāni, kas radīja asociācijas ar XX gadsimta sākuma noskaņu ainavas tendencēm. Daces Lielās ainavas arī ir iekļaujamas šajā ievirzē, turklāt vēl krietni gleznieciski spontānākā traktējumā. Motīvi – gandrīz nemaz debesu, krasta līnija, atspīdumi ūdenī, krūmi, kociņi, smilgas – ir ļoti radniecīgi, bet interpretēti vairāk dabiski fotogrāfiskā toņkārtā, bez Vijas Zariņas formalizētās vertikāļu un horizontāļu stabilitātes un nosacītības.
Uz tīro ainavu
Dace Lielā, kura glezniecībā ienāca 80. gados vienlaikus ar vairākiem citiem māksliniekiem – Sandru Krastiņu, Edgaru Vērpi, Ģirtu Muižnieku, Aiju Zariņu, Jāni Mitrēvicu un citiem –, tomēr nav pievērsusies šim glezniecības pacēluma laikam raksturīgajām neoekspresionisma vai transavangarda atbalsīm; tā pētnieks Aleksis Osmanis gleznotājas tēlus nodēvējis par "klasicizējoši nopietniem" ar "gluži vai engrisku neonaturālistisko iecirtību" (Glezniecība: Laikmeta liecinieki: 20. gs. 60., 70. un 80. gadi, sast. Inese Baranovska, Rīga: Latvijas Mākslinieku savienība, [2002], 215. lpp.).
Sākotnējais figurālisms turpināja transformēties 90. gadu gaitā, nereti tika izmantotas gan hiperreālistiskas ilūzijas, gan vecmeistaru un populārās kultūras citāti postmodernā garā un idillisks skaistums, kas balansē uz banalitātes robežas. Pievēršanās tīrajai ainavai šķiet pēdējās desmitgades aktualitāte: tiek atainoti gan aizauguši, purvaini brikšņi, gan jūras klajs dažādās noskaņās, gan citi motīvi.
Lakoniskie vārdi
Māksliniece savus darbus eksponē visai regulāri, un parasti arī izstāžu nosaukumi aprobežojas ar lakonisko vārdu Gleznas. "Gleznoju ūdens agregātstāvokli un garastāvokli – tā es varētu teikt par savām gleznām. Pavasarī gleznoju rudeni, rudenī – vasaru, ziemā – pavasari, un visu laiku ir brīnišķīgi. Gaisma, materialitāte un mūžīgās pārmaiņas dabā ir tas, ko mēģinu aptvert vizuāli." Šī jaunākās skates anotācija, kas varētu būt viena no īsākajām nesenajā izstāžu vēsturē, tomēr pastāsta svarīgu lietu par gleznu tapšanas procesu – tās nerodas plenērā un netver pašreizējā gadalaika acumirkli, kā varbūt var likties pēc daļēji impresionistiskā iespaida.
Vēl pārsteidzošāks radošā procesa aspekts atklājas kādā intervijā, kurā uz jautājumu par to, kur saglabāts iespaidu materiāls, gleznotāja atbild: "Galvā. Es nekad neko nepierakstu un skices netaisu. Neko tādu nedaru. Tas viss galvā salikts tādos kā plauktiņos, un, kad man kas no tā jāpaņem, es atceros. Par to esmu daudz domājusi, un tas tur ir saglabājies" (Gleznot gaismu. Gleznotāja Dace Lielā, www. kants.lv, 2016. gada 30. martā). Gana būtisks skaidrojums tiem, kuri varbūt minēs, ka gleznas tapušas pēc fotogrāfijām, kas ļoti daudziem māksliniekiem sen aizstājušas gadsimtiem ilgi praktizēto skicēšanas metodi materiāla saglabāšanai.
Citādi palu ūdeņi
Diviem no šiem pēdējo divu gadu darbiem doti mēnešu nosaukumi Augusts un Oktobris, pārējie četri nodēvēti vienkārši par Palu ūdeņiem. Ne reizi vien recenzijās par Daci Lielo piesaukts latviešu ainavas klasiķa Vilhelma Purvīša vārds (viņa mācījusies pie Purvīša skolnieka, ražīgā pelēcīgo jūras noskaņu gleznotāja Eduarda Kalniņa), taču Purvītim tuvā palu tēma šeit risināta gluži citādi – tuvplānos, bez panorāmiska plašuma, bērzu stumbru ritmiem, bet fokusējoties uz ūdeņu plaknes atspīdumu fascinējošajām niansēm.
Tuvinoties un attālinoties no akrila tehnikā tvertajām, bet visai akvareliskajām noskaņām, var konstatēt, ka gandrīz fotogrāfisko klātbūtnes sajūtu nodrošina milzums šķietami nejaušu traipu, šļakstījumu un notecējumu. It kā pārradot un sintezējot abstraktā ekspresionisma pilinājumus ar pēcgleznieciskās abstrakcijas bezpersoniskajiem plūdinājumiem, Dace Lielā neizmanto triepienus tradicionālā individuāla rokraksta nozīmē. Taču tas nav arī hiperreālistu izlīdzinātais gleznojums, drīzāk veikla manipulācija ar krāsas substanci. Autore liek darbam izskatīties kā kaut kam, kas radies nejauši vai apzināti, bet pats no sevis kāda nezināma pirmcēloņa ietekmē – kā, iespējams, radusies arī pati daba, zemeslode un Visums.
Dace Lielā
Izstāde Gleznas
Galerijā Daugava līdz 27. jūlijam