Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Dziesmu svētku recenzija. Brīdi pēc svētkiem

Ideāli Dziesmu svētki ir nesasniedzams uzdevums

Visi gaida Dziesmu svētku izvērtējumu un samērojumu ar ideālu, uz kādu tiekties. To nevar uz ātru roku, nākamajā dienā. Diez vai to dziļi un godīgi spēs paveikt arī šoruden solītajā konferencē. Daudz kas būtisks paliks nepateikts, nogrimstot diplomātiskā klusēšanā, lai Latvijas kompaktajā kultūras sabiedrībā neiegūtu naidniekus uz mūžu.

Spilgtie koncerti

Dziesmu svētku kopainā joprojām visspēcīgāk uzrunāja Garīgās mūzikas koncerts – spilgts saturs mērķtiecīgā, nesadrumstalotā formā, kas vienoja daudzu komponistu devumu. Vokāli simfoniskās mūzikas koncerts Arēnā Rīga paliks atmiņā kā mūsu diriģentu parāde, Daumanta Kalniņa balss ekspresija Zigmara Liepiņa rokoperas Lāčplēsis fragmentā, Ādolfa Skultes baleta Brīvības sakta (1950) mūsdienīgā versija, kurā orķestri pārskanēja krāšņas saksofona solo improvizācijas (O. Petrauskis) un pat dīdžeja skrečs (DJ Monsta). Tas šajā programmā nonācis no Kanādā dzīvojošā saksofonista Nika Gothama projekta. Koncerta virsvērtība ir arī Pētera Barisona kantātes Brīnumzeme lasījums, kurā Māra Sirmā vadībā apvienotais koris un simfoniskais orķestris skanēja mērogiem un akustikai neparasti niansēti intīmi. Latviskuma nezūdamību simbolizēja Pētera Vaska angļu raga koncerta daļa ar solistu Egilu Upatnieku. Emocionāli piepildīts izdevās Artura Maskata Tango ar nelielo, bet būtisko Ksenijas Sidorovas solo. Zīmīgi, ka piedevās skanēja Raimonda Paula Manai dzimtenei.

J. Vītola kora mūzikas koncerta unikālā kvalitāte bija kordiriģentu kora programma – saviļņojoša diriģentu vienotībā, dziedātāju un līderu lomu maiņā, kur visi bija viens. Koncerts vēlreiz apliecināja koru karu rezultātu objektivitāti – bija bauda klausīties kora Sōla muzikālajā niansētībā un sirsnīgumā, ko izkopis jaunais diriģents Kaspars Ādamsons. Koris Kamēr… nav zaudējis augstumu pēc diriģentu maiņas, Jānis Liepiņš izrādās cienīgs M. Sirmā ceļa turpinātājs. Inta Teterovska vadītais koris Balsis ieguvis tembrāli sulīgāku kopskaņu, dziļu vokālo plūdumu.

Noslēguma koncerts

Dziesmu svētku noslēguma koncertam noteikti nevajadzēja ilgt sešas stundas, tā kļūstot par mocību gan skatītājiem, gan dziedātājiem, kuri kopā ar virsdiriģentiem bija šī notikuma galvenie varoņi. Šoreiz – arī nevajadzīgi pārbaudītas izturības nozīmē. Šķiet, koncerta mākslinieciskie vadītāji Ivars Cinkuss un Aira Birziņa bija aizmirsuši vienkāršo principu – kas par daudz, tas par skādi –, turklāt pārlieku burtiski sekojuši koncepcijai Līgo! Lai top!, kuru rakstniece Nora Ikstena definējusi programmiņā. Kāpēc tādi pārspīlējumi? Īpaši vēl, ja šajā tematiskajā fokusā bija tikai dažas dziesmas, kas sniedza Dziesmu svētku muzikālo sajūtu un kvalitatīvu piepildījumu. To vidū bija Artura Maskata vitālā Jāņu dziesma virsdiriģenta I. Teterovska rokās. Pārgurdinātā kopkora un solistu skanējuma īstajā spožumā diemžēl vairs neuzmirdzēja Emiļa Melngaiļa Jāņuvakars. Kas noticis? Dziesmu svētku kulminācijai pasūtītā Uģa Prauliņa Līgo – Jāņu nakts mistērija ir pārpratums, kas, atskanot āža ragu ārpusmuzikālajiem signāliem, publikā izsauca smieklus. Kam domāta šī bezpersoniskā "pasaules mūzika" ar perkusiju "ritma karavānām" un citiem spīguļiem? Vai nepietika ar tā paša Prauliņa Kas dziedāja Jāņu nakti? Neveiksmīgs "atkritiens" bija koru pārkārtošanās, tas ir akmens arī koncerta režisora Pētera Krilova dārziņā. Vai līdzās valsts himnai vajadzēja likt Zigmara Liepiņa mūzikla Vadonis pseidohimnu Svētī debesīs šo zemi? Diskutabls ir estrādiskums (ne tikai K. Lāča Es bij’ meita) un saldeni lipīgais garīgums – Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesma pašā koncerta finālā, pēc Jāzepa Vītola Gaismas pils! Koncerta emocionālākie brīži saistās ar iedvesmoto, niansēto kopkora skanējumu Māra Sirmā un Sigvarda Kļavas vadībā un ar simtgadnieka Roberta Zuikas godināšanu – īpaši viņa diriģēto Jāzepa Vītola pēdējo opusu Kalējs. Lieliski iederējās Raimonda Tigula Dod, Dieviņi! Visu svētku virsvērtība ir mākslinieka Ivara Mailīša sidraba birzs pilsētā, Mežaparka estrādē un tās atbalsojums Reiņa Suhanova veidotajā Deju svētku scenogrāfijā.

Dziesmu un deju svētku veiksmes, neveiksmes un mācības: pacilātība, saviļņojums un nepieciešamība izvēlēties

Pēteris Vasks, komponists

Tas ir milzīgs laimes brīdis – kad redzi, ka tauta dzied un tik labi! Mani sajūsmināja kopkora augstais līmenis, daudz labāks nekā iepriekšējos svētkos, tikai sirds sāp par to, ka vīri vairs nedzied. Repertuārā man pietrūka tautasdziesmu. Tās ir lielās vērtības, kuras atkal aizmirstam. Mani vairāk uzrunāja deju vakars. Tas bija tik enerģētiski pilns un tik perfekti nostrādāts, no dejotājiem nāca tāds milzu spēks, ka aizrāvās elpa. Noslēgumkoncertā bija salikts kopā par daudz, varēja būt lielāka dziesmu atlase. Klausītāji var aiziet pastaigāties, bet dziedātāji cēlās agri, gājienā pavadīja visu dienu un dziedāja garas stundas. Pārcilvēciski, bet viņi to paveica. Esmu ļoti lepns par viņiem. Tā ir tautas labākā daļa! Veselu nedēļu viņi staroja visā Latvijā! Tas būs uz ilgu laiku. Lai šis starojums neapdzistu, lai atkal nesāktos latviskā čīkstēšana un sevis noniecināšana! Skeptiķiem kādu laiku mutes būs ciet, jo nevar pretoties milzu spēkam, kas nāk no dziesmas un dejas, no talantīgās latviešu tautas. Žēl tikai, ka mūsu kļūst arvien mazāk. Bet lai dzīvo Dziesmu svētki!

Raimonds Pauls, komponists

Man nekādu lielo emociju no visa noslēgumkoncerta nebija. Pieklājības dēļ iznācu pēc savas dziesmas (Dzīvības mūžīgais vārdsred.) izpildījuma un uzreiz pazudu, līdz galam nepaliku. Uzskatu, ka tik garus koncertus nevajag rīkot. Divarpus stundu jau ir pietiekami. Programmu vajadzēja uz pusi samazināt un koncentrēt labāko. Koncertā bija gan labi skaņdarbi, gan viduvēji un vāji. Jau mēģinājumā klausoties kļuva garlaicīgi, un estrādē redzēju pārgurušus cilvēkus. Par to organizētājiem vajag domāt. Bet negribu dot padomus. Kādā tempā jābūt kormūzikas koncertam, varētu pamācīties kaut vai no nesenā jauniešu koncerta, ko Edgars Vītols diriģēja Universitātes aulā. Tradīcija ir skaista, un cilvēkiem tas ir notikums, bet par repertuāru jārunā. Vajadzēja spēcīgas dziesmas, kas aiziet līdz klausītājiem. Svētku organizētāji ir apmierināti, bet es gribētu uzdot tikai vienu jautājumu: kas bija svētku noslēgums? Pirmā daļa – koncerts vai otrā – sadziedāšanās – daļa pēc tam? Visu laiku gānījās, ka nevajag ziņģes un šlāgerus, bet kas tad bija otrajā daļā, kurā publika atmodās? Kas pierādījās dzīvē? Uzskatu, ka koncertā manas dziesmas varēja arī nebūt. Man neviens neko neprasīja, varēju iziet pie klavierēm un izdarīt savādāk. Bet, kā bija, tā bija. Tā ir sena Vella kalpu mūzika, filmā to spēlēja fonā, kad vella kalpus veda uz pakāršanu. Pēc tam Peters pierakstīja vārdus.

Jānis Stradiņš, akadēmiķis

Dziesmu svētki ir reize, kad varam būt lepni, ka esam latvieši. Svētki bija izcili, jo bija neuzspēlēta pacilātība, ļoti augsta pašvērtības apziņa, kuras mums ikdienā pietrūkst. Liels prieks, ka tik daudz latviešu palikuši Latvijā, ka, neraugoties uz depresiju, kori nav iznīkuši! Latviešu koru māksla jātver plašākā kontekstā: dzīvē ir tik daudz negatīvā, un ir liels prieks, ka latvieši var savākties. Vismaz kultūrā. Kopā būšana bija vissvarīgākā. Dziesmu svētki rādīja, ka latvieši nav nogājuši uz grunti. Tas iedvesmo. Vislielākais pārdzīvojums man bija saistīts ar gājienu. Sēlija pirmoreiz izgāja kā atsevišķs kultūrvēsturisks reģions! Tā bija pirmā reize, kad Rīgā tika iznests sarkanbaltzaļais Sēlijas karogs, kas apstiprināts Heraldikas komisijā pirms 13 gadiem. Reģions nav liels, tajā dzīvo ap 90 000 cilvēku, bet šis notikums viņiem dod pašapziņu un vairs neidentificē ar Latgali. Sēlijai ir lieli nopelni arī Dziesmu svētkos. Sēlis bija komponists Pēteris Barisons, nācis no Sēlpils. Andrejs Jurjāns Vārnavā pierakstīja burdonu dziesmas. Tas ir mūsu kaimiņu mājās! Mani lūdza iet gājiena priekšgalā, un, ilgi gaidot pie Pulvertorņa, noskatījos visu Vidzemi, Kurzemi, Zemgali. Mani pārņēma ļoti liels prieks un aizkustinājums. Gājiena organizēšana gan varēja būt labāka: gaidījām trīs stundas, bet pēc tam bija jāskrien. Piekrītu arī presē teiktajam par noslēgumkoncerta neorganizētību, par kavēšanos, pauzēm. Tomēr kopības sajūta bija aizkustinoša. Mums ar sievu bija par grūtu nosēdēt sešas stundas, beigas jau noskatījāmies televīzijā. Līgo daļa bija iestiepta, vienveidīga, un perkusionisti bija kā svešķermenis, toties sadziedāšanās bija ļoti skaista. Iepriecina jaunie diriģenti. Tas, ka kopkoris pēc savas iniciatīvas nodziedāja R. Paula un J. Petera Manai dzimtenei, man bija viens no lielākajiem gandarījumiem. Šai dziesmai bija milzīga loma 1973. gadā, himnai līdzīga. Nāk jauni cilvēki, parādās jaunas vērtības. Liekas, ka Raini vairs nemīl, Lauzto priežu nebija programmā. Ne tik labi nodziedāja Senatni un vēl vairākas no dižajām dziesmām. Bija daudz labu jauno darbu, piemēram, Ē. Ešenvalda dziesma. R. Paula "pakārto" dziesmu gan varēja nedziedāt. Varēja labāk kombinēt dejas ar dziedātājiem. Nebija pārdomāta koru iešana. Nevar veidot tik garu koncertu, ir jāizvēlas. Ļoti liels pārdzīvojums bija, braucot mājās ar 11. tramvaju, kura krēsliem bija pārsegtas smalki tamborētas seģenes. Ar tādu izdomu un gaumi! Es sēdēju papardes ziedā – zaļš ar baltu izšuvumu.

Ingrīda Zemzare, muzikoloģe

Svētku sajūtu negribas sabojāt. Bija īsta svētku sajūta. Lielisks Dziesmu svētku noformējums, idejas, vizuālais tēls un mārketings, un publicitāte – kas nav mazsvarīgi. Izcila, jēgpilna Deju svētku režija. Par citu, par muzikāli būtisko – no vienas puses, tā vien gribas apstiprināt Raiņa kraukļu tekstu – kā ir bijis, tā viss paliks, krā! No otras puses, gribas jau arī kaut ko jaunu, bet tas bieži nes vilšanos. Atkal tā pati vecā indeve – pārspīlēts patriotisms, pasūtījuma dziesmas, un rezultātā – pēc Latvijas himnas un Gaismas pils mūs atsēdina saldā peļķē! Mūzikā svarīgas ir ne tikai žanru noteiktās robežas, bet tā ar vārdiem neizsakāmā virsvērtība, kas paceļ dažus darbus pāri ikdienībai un padara par Dziesmu svētku dziesmām. Vai tā būtu klasika, kā Melngaiļa Jāņuvakars, vai Brauna lieldziesma Saule, Pērkons, Daugava vai Paula nežēlastībā kritusī Manai dzimtenei – tās ir īstās svētku dziesmas sava muzikālā spilgtuma dēļ.

Ir jābūt paaudžu maiņai arī virsdiriģentos, taču varbūt ne uzreiz tik daudz? Kāda māksla uzziedēja uz tūkstoš balsu skatuves, kad tribīnē kāpa Māris Sirmais vai Sigvards Kļava! Zemu noliecos šo mākslinieku priekšā, kuri nogurušos dziedātājus burtiski atdzīvināja kā patstāvīgus iejūtīgus interpretus.

Tieši dziedātājiem šoreiz pietrūka pelnītās publikas atzinības – to nekādi nevarēja izrādīt kalējansamblīša čabošajā pavadījumā, kas nedeva iespēju publikai aplaudēt. Koru uznāciens uz skatuves, kas parasti ir viena no svētku prieka naglām, tagad pārvērtās par garlaicīgu, bezgalīgu procesiju. 40 gadu vecais labais Ordelovska Dziesmu svētku maršs, piemēram, publisku svētku sajūtu radīja ar pirmo takti – profesionāla gājiena mūzika, kurai visi sit ar rokām kājām līdzi.

Ieva Struka, teātra zinātniece

Pirmkārt, prieks par savu tautu – par to draudzīgumu, garīgo kultūru un inteliģenci, kāda bija gan dalībniekos, gan klausītājos lielajā gājienā un noslēguma koncertā. Man liekas, ka mazāk nekā citureiz manīja konkursa organizētāju darba sviedrus, kaut publicitāte, tātad arī iespēja rūpēm un bažām izlauzties, bija liela.

Otrkārt, interesanti vērot, kā nomainās paaudzes koru kultūrā – tas attiecas gan uz repertuāru – centieniem sabalansēt tradicionālo un jauno, turēties pretī (nebūt ne viscaur veiksmīgi) izzūdošajai daudzbalsībai un pārmetumiem par tautasdziesmu sērīgo garu –, gan arī pēdējos gados sazēlušajai tieksmei pēc vienkāršotiem vārdiem un melodijas, jo, lai nu kas, bet tautasdziesmu apdaru īpatsvars koncertā bija liels un ļāva ielāgot arī jaunus vārdus, piemēram, Ārija Šķepasta Līgo dziesmu. Skaidrs tapa arī tas, kuri ir dziedātāju neformālie līderi jauno diriģentu vidū.

Treškārt, brīnišķīgā atmosfēra noslēguma koncertā kompensēja koncerta ieceres autoru – Ivara Cinkusa un Airas Birziņas – pārlieko vēlmi sagādāt prieku pēc iespējas daudziem diriģentiem un komponistiem, koncerta garums un dziedātāju vēlme vairākas dziesmas atkārtot bija prognozējami, līdz ar to dejotāju priekšnesumus vai pūtēju orķestru solo varēja apvienot ar jaukto un sievu un vīru koru nomaiņu. Sešas stundas uz sola nokausē visdedzīgāko kormūzikas cienītāju, it īpaši pēc gājienā pavadītas dienas.

Orests Silabriedis, Mūzikas Saules galvenais redaktors

Ieguldīts liels, taču nepietiekams darbs. Neviens neskaita stundas, ja pasākums ir saturiski piepildīts, taču šoreiz koncerta baiso garumu nespēja atsvērt diskutablais saturs. Visvairāk patika scenogrāfija, gaismas, novadu teksti, Roberta Zuikas diriģētais Kalējs, Valtera Kaminska hits, Edgara Račevska rokas, Kaspara Ādamsona debija, Daumanta Kalniņa solo, Sigvarda Kļavas Gaismas pils. Par kulmināciju taisītā Mistērija diemžēl vienkārši izgāzās. Kopumā – kopkoris skan skaisti, bet nedisciplinēti, trūkst spilgtu personību un pārbaudīta, klasiska (!) repertuāra. Instrumentālie piedarinājumi tādām vērtībām kā, piemēram, Dziesmai šodien liela diena un Saule brida rudzu lauku, ir solis ceļā uz ziņģiskumu, ko priekšvēstīja tautas lielā sajūsma par dažu popdziesmu. Cienu koncerta veidotājus, taču jāsecina, ka laimes piesātinātajai nedēļai beigu akords diemžēl izrādījās līdz galam nesadiegts. Dziesmu svētku īstās fināla nots meklējumi Jāturpina.

Top komentāri

Par lološanu?
P
Vai raksta autoram ir tik bieza āda, ka nesaprot par ko tiekat kritizēti? Tieši par dvēseles trukumu it visā un neprofesionālismu. Nu nav jums ne50%no tās inteliģences, ne profesionālisma, ne dvēseles kas bija H.Mednim,Darkēvicai, Vīgneram un c.virsdiriģentiem
> ig
&
Protams BRAVO visiem dalībniekiem, un svētki bija emocionāli, skaisti, piepildīti. Bija tik daudz skaistu brīžu svētku nedēļā, bet noslēguma koncertam vajadzēja būt kā virsotnei, jo parasti noslēgums ir bijis virsotne. Šoreiz nebija. Tā jau ir...laimes piesātinātajai nedēļai beigu akords diemžēl izrādījās līdz galam nesadiegts.
K
to milzīgo slodzi dalībnieki izturēja? Ja tā ir lološana?! Tiešām, vai nevienam prātā neienāca, ka nepieciešamas korekcijas noslēguma koncertā, turklāt vēl pēc svētku gājiena? Ja scenāriste, režisors, mākslinieciskie vadītāji nebija par to aizdomājušies (kas viņiem obligāti būtu bijis jādara) , tad jebkuram no radošās komandas neradās ne mazākā nojausma, ka tas nu ir par traku? Par profesionālismu te jārunā.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja