Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Filmas Freimis. Mārtiņš Freimanis recenzija. Tu esi ma-a-ans draugs

Arvīda Krieva filma Freimis. Mārtiņš Freimanis atgādina, ka dzīves fragmenti un amizantas ainiņas no koncertu aizkulisēm vēl neveido mākslas patiesību

Mārtiņam Freimanim bija/ir ārkārtīgi paveicies – viņam ir savs režisors. Tas gan atkal ir viens cits jautājums, latvju kinoproducentiem adresējams, – kāpēc viņi neredz šo tukšo nišu un droši paredzamo skatītāju pieprasījumu, kāpēc latviešu mūzikas fanu pulkam vēl nav sagādātas kvalitatīvas filmas, teiksim, par Lauri Reiniku, Ievu Akurateri, Labvēlīgo tipu, nu vismaz par Prāta vētru?! Tiesa, ne jau velti uzsvars ir uz vārdiem "kvalitatīvas filmas" – varbūt te ir tas klupšanas akmens, varbūt producenti saprot, ka labu filmu par populāru mūziķi uzņemt ir ļoti grūti, un tāpēc, saprātīgi būdami, nemaz neķeras klāt. Arī filma Freimis. Mārtiņš Freimanis brīžiem atgādina, ka dzīves fragmenti vien vai amizantas ainiņas no koncertu aizkulisēm vēl neveido mākslas patiesību. Tomēr atgriezīsimies pie sākuma – Mārtiņam Freimanim bija savs režisors, un tas jau ir daudz.

Cik tas toreiz bija jaudīgi

Arvīds Krievs Mārtiņu Freimani kinoekrānam atklāja pirms gadiem trīspadsmit, kad sāka veidot spēlfilmu Man patīk, ka meitene skumst (2002–2005). Tolaik arī Rīgā jau mazliet bija noskrējis pārsteiguma vilnis, ka Liepājā atradies tāds jauns angļu valodas skolotājs, kurš ideāli spēlē un dzied titullomu Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperā Kaupēn, mans mīļais (1999). Arvīda Krieva filmā jaunais mūziķis un aktieris spēlēja mazliet perversu fotogrāfu un varēja visādi izmantot savu elastīgo mīmiku un skaisto acu fatālo skatienu; atceros, ka viņš tur kaut kā īpaši izveicīgi un draudīgi ar mēli virpināja žileti starp lūpām.

2006. gadā Arvīds Krievs pabeidza dokumentālo filmu Dzīve kā košums, un jau toreiz tika sludināts, ka tā ir tikai tāda skice par Mārtiņu Freimani, 19 minūšu garš uzmetums īstajai filmai, kas kādreiz būs. Tā tas arī izskatījās – Freimaņa harismas apmirdzēti, taču visumā gluži ikdienišķi "gabaliņi iz dzīves", visādi savējo joki un koncertdzīves gegi, no kuriem vairāki iekļuvuši arī jaunajā filmā. Tiesa, gods kam gods, ne primitīvi pārcelti no vecās filmas uz jauno, bet īsināti vai biežāk – papildināti.

Tomēr man gribētos teikt, ka "tā īstā" filma Mārtiņam Freimanim ar Arvīdu Krievu bija cita – kopš 2006. gada filmētais Dancis pa trim (2011), kas pirmizrādi piedzīvoja drīz pēc Mārtiņa nāves. Otrā pasaules kara vācu armijas virsnieks Ginters Hartvigs bija tik iespaidīgs (daudz vairāk nekā Freimaņa dubultlomas "mūsdienu gals" – XXI gadsimta jauneklis Atis), ka tagad, ieraugot jaunajā filmā pat tikai pirmo fragmentu no Danča – Ēdoles pils pagalmā sēdošā Hartviga profilu –, neviļus jānoelšas aiz atmiņu uzplūda – cik tas toreiz bija jaudīgi.

Draudzīgi pozitīva attieksme

Nezinu, vai no šī fakta iespējams secināt, ka patiesi iespaidīgai personības uzgleznošanai nepietiek ar pliku dokumentalitāti, vajadzīgs arī kāds speciāli būvēts, kaut vai spēles principos balstīts bagātinošs koncepts, – zvērināti dokumentālisti droši vien nepiekritīs, lai gan tieši pēdējā laika Latvijas dokumentālajā kino radušies vairāki lieliski pierādījumi šai mirkļa teorijai (kaut vai Kristas Burānes Māra, par Dāvja Sīmaņa Escaping Riga nemaz nerunājot).

Arvīds Krievs, lai gan pats būdams spilgts spēles kino režisors, filmu par Mārtiņu Freimani tomēr izvēlējies veidot ar visvienkāršāko paņēmienu – lineāri un pamatā hronoloģiski virknētas ainas no vairāk vai mazāk būtiskiem Mārtiņa dzīves brīžiem, ar skolas laika fotogrāfijām un pirmajām TV intervijām, ar koncertu skatuvēm un aizkulisēm, ar darba un atpūtas brīžiem, ar visiem pazīstamo taksenīti Pepi un mazāk zināmu žurku un papagaiļu bariņu. Autoru attieksme pret varoni ir draudzīgi pozitīva, ne velti filmas sākumā un arī uz beigu galu tādā kā starpfinālā skan dziesma ar piedziedājumu: "Tu esi mans draugs...", turklāt arī materiāla atlasē visai komplimentāra, piemēram, Latvijas mūziķiem laikam taču tik būtiskajām (un Mārtiņam Freimanim visai ilglaicīgajām) attiecībām ar Eirovīziju filma pieskaras 2005. gadā, kad duets Valters un Kaža ar Freimaņa dziesmu Kijevā ieņēma augsto 5. vietu, un nevis 2003. gadā, kad pats Mārtiņš Freimanis kāpa uz Eirovīzijas skatuves Rīgā kopā ar Lauri Reiniku un Janu Kay un ieņēma 24. vietu no divdesmit sešām.

Visā šajā diezgan harmoniskajā un iepriekšparedzamajā ritējumā neloģisku disonansi ienes, manuprāt, nepiedodami nesmalkjūtīga epizode kādā (iespējams) pansionātā ar deģenerēta radījuma tuvplāniem, turklāt šī uzbāzīgi garā epizode sākas ar Mārtiņa lūgumu nefilmēt.

Tomēr galu galā viss beidzas labi, un, lai neuzmanīgākam skatītājam tas nepaslīdētu garām, autori pat divreiz iemontē epizodi Mārtiņa bērnības skolā, kur viņš raksta uz tāfeles uzmundrinošu un šobrīd, protams, simbolisku tekstu: "Čau, jaunieši! Es vēl atgriezīšos, bāc! Freimanis Mārtiņš." Viss forši, tomēr nepamet sajūta, ka talantīgais režisors Arvīds Krievs būtu varējis savam draugam talantīgajam mūziķim Mārtiņam Freimanim sagādāt mākslinieciski un emocionāli iespaidīgāku pieminekli.

Freimis. Mārtiņš Freimanis ***
Dokumentālā filma. Latvija. 2015. Režisors Arvīds Krievs
Seansi kinoteātrī Splendid Palace

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja