Latviešu prozā ienāk jauna paaudze, kas atklāti simpatizē reālisma vērtībām, – Jāņa Joņeva romānam Jelgava 94 (2013) sekoja Dainas Tabūnas Pirmā reize (2014) un Sabīnes Košeļevas Rīga–Maskava (2015). Šogad iznācis Viļa Kasima debijas romāns Lielā pasaule, kas turpina kolēģu iesākto – novirzīšanos no poetizēta stila, telpu atvēlot ironijai un skaidram, lineāram vēstījumam. Vienīgi autobiogrāfiskais moments Kasima romānā nav tik acīmredzams, lai gan zinu – ezoteriskas nometnes pieredze un problemātiskas attiecības starp dažādām tautām viņam nav svešas. Citiem vārdiem sakot, viņš labi iepazinis un tagad analizē kļūdas, ko ļaudis pieļauj, kad tuvojas cits citam, un tieši attālums starp tiem romānā ieskicēto utopiju padara netverami lielu.
Vecie grābekļi
Pirmā doma, kad ceturtdaļa romāna jau pievarēta un varoņi pamazām iepazīti, – viņi visi, izņemot meitenes, ir neaptēsti, pat neticami neaptēsti, un, protams, nekādu labāku Latviju uzbūvēt viņiem neizdosies. Lai gan tas jau zināms, vispārīgi iepazīstoties ar darba koncepciju, turklāt pat ģēnijiem neizdotos dziļos laukos radīt jaunu valsti. Kasims ir uzrakstījis darbu, kas vēlreiz apstiprina pašsaprotamo domu, ka nav tādas zonas ārpus sistēmas – nav punkta, no kura sākt citādi. Darba varoņi to pieredz, cenšoties jauno pasauli būvēt pēc vecās principiem, piemēram, izvirzot ministrus un sekojot pusjukušam vadonim, kurš teorētiskās zināšanas nejēdz ieviest praksē. Vispārzināmu grābekļu, uz kuriem atkal un atkal uzkāpt, te ir atliku likām, līdz ar to var teikt: nometnes struktūra – tieši tāpēc, ka tā ir pārredzama un šķietami nošķirta no sabiedrības, – skaidri izceļ virkni stulbību, ar kādām katrs no mums saskaras "vecajā pasaulē" – tajā, kurā dzīvojam un pat neuzdrošināmies sapņot par ko radikāli citu. Pats sāpīgākais Lielajā pasaulē ir tā sauktais latviešu un krievu jautājums – autors drosmīgi izceļ tā pretrunas, un rezultāts ir atklāti politisks gabals – satīra par mums pašiem. Turklāt tam apkārt mutuļo arī atšķirības starp rīdziniekiem un lauciniekiem, zēniem un meitenēm, teorētiķiem un praktiķiem – materiāla konfliktiem nudien pietiek.
Tie lasītāji, kas romānos meklē ne tik daudz noslīpētu valodu un komentārus par aktualitātēm (tas šeit ir), cik kādu, ar ko identificēties un kam just līdzi, var piedzīvot vilšanos. Kaut gan daudzi te atpazīs savus pusaudža gadu misēkļus, tomēr jāatzīst, ka romāna tēli iezīmēti visnotaļ neskaidri un to pašu var teikt arī par idejām, ar kurām viņi cīnās, piemēram, par mistiskajiem parazītiem, kas apdraud nometni ar savu neizprotamo piesaisti krievu valodas kaitīgajai ietekmei uz jauno Latviju. Romāna galvenie varoņi Dāvis un Armands izceļas gandrīz tikai ar savu iespaidīgo stulbumu – tas tik ļoti aizēno pat viņu mīlas mokas, kas ir nebeidzama anekdote, ka lasītājs, iedziļinoties viņu seklajā dzīvē, par sevi uzzina itin maz. Šāda taktika – veidot pablāvus tēlus – drīzāk iederētos kādā avangarda romānā, kurā varonis nereti ir brīva virsma, kā ekrāns, uz kura krāšņi attēlota pasaule un literatūra, tomēr Kasims raksta reālistiski – turklāt par vidi, kurā viss kā uz delnas –, un tas prasa vairāk psiholoģisma. Vismaz tā būtu, ja vadās pēc žanra standartiem, kurus gan neviens neliedz pārkāpt. Taču šī anekdote mēdz būt smieklīga. Autora humora galvenie elementi ir pārpratumi starp cilvēkiem, tēlainā sajaukšana ar burtisko, kā arī neveiklas ķermeņa darbības.
Dabas neskaidrais fons
""Tūlīt jau būsim," krieviski teica viena no meitenēm. Viņas valoda pie krastiem pēdējā laikā skanēja reti, un Salaca ieklausījās, lai atsvaidzinātu zināšanas." (195. lpp.) Kasima auditorijai ir jārēķinās, ka nāksies uzklausīt, ko par romāna notikumiem domā upe, un, iespējams, šīs epizodes radīs neērtības sajūtu, kāda mēdz piemeklēt, kad bezpalīdzīgi noraugāmies citu cilvēku neveiksmēs. Šāda tēla, kas šķiet kā izrauts no visnotaļ plakanas – jā, šis tēls pat neliekas oriģināls – maģiskā reālisma estētikas, ieviešana ir solis, kas romānu padara nevajadzīgi jocīgu un maz dod sižeta virzībai. Turklāt nākas pretrunīgi secināt, ka, no vienas puses, tēls iederētos labāk, ja tas parādītos biežāk, tiktu rūpīgāk iestrādāts, proti, ja tas būtiski ietekmētu varoņu darbību, bet, no otras puses, tas neiederas visādi citādi reālistiskajā stāstījumā. Romāns rit lēni un atsevišķiem lasītājiem raisīs žāvas, tāpēc apšaubāmo upes tēlu aktīvi mistificēt un antropomorfizēt tieši pēdējās lappusēs šķiet nevajadzīgs risks.
Bez dabas mistisko dimensiju un nometnes fiziskās robežas nozīmes Lielā pasaule ietver arī gaumīgus ainavas aprakstus, kuros saklausāmas latviešiem tik tuvā romantisma atbalsis. "Armands iztaisnojās, izslējās garš un stalts pāri pļavai pieplakušajiem knišļiem. Viņš bija dabas daļa, bet ne upuris. Viņa prāts ļāva pacelties tai pāri, uzkāpt uz pleciem un skatīties tālāk – uz jauno, reibinoši lielo pasauli." (90. lpp.)
Manuprāt, nevainojams stils apvienojumā ar smalku ironiju par varoņa naivo iedabu – tāda kā neliela parodija par Kaspara Dāvida Frīdriha vientuļo klejotāju, kas gūst spēku no dabā sastopamā metafiziskā nemiera. Arī šeit daba atklājas noslēpumaina, tomēr šoreiz tā balstās atpazīstamās zīmēs un kalpo romāna ticamībai. Varētu vēlēties, lai šādu – ne tikai dabas, bet arī notikumu un cilvēku psiholoģijas – aprakstu Kasima romānā būtu vairāk. Tāpēc līdz spilgtai debijai drusku pietrūkst.