Maziņš puisēns nīkst ārā, dīdīdamies pilsētas mūros uz palodzes, vēro ielu, fantazē un ilgojas pēc pieaugušo uzmanības. Un pēc kāda Notikuma! Tas nav Brālītis – un tas nenotiek Stokholmā –, bet gan Jēkabs Putns, un tā iela ir "trokšņu un steigas apsēstā" Brīvības iela Rīgā. Jēkabam Putnam nav māmiņas kā Brālītim. Toties ir tētis – priekšnieks vārdā neminētā iestādē, kurš vienmēr ir darbā un, pārnācis mājās, lūdz "ļaut taču pieaugušam cilvēkam pabūt vienam". Un Jēča Bokas jaunkundze ir saimniece, kas zvanās pie durvīm, lai atgādinātu, ka necietīs Putnu parādus. It kā viņi paši to nezinātu. Turklāt vēl mazajam Putnam sirds pukst kaut kur kaklā aiz šausmām, ka iepriekšējā vakarā izrunājis maģiskos vārdus "Rīga gatava", cerēdams, ka pārplūdušie ūdeņi gar viņa logu nonesīs pasakainu kuģi deviņstāvu mājas augstumā.
Tāda, gana oriģināla un aizraujoša, ir ekspozīcija Luīzes Pastores piedzīvojumu romānam Maskačkas stāsts, kas tikko saņēmis Literatūras gada balvu kā 2013. gada labākais Latvijas autoru darbs bērniem (šajā kategorijā tika izvirzīti arī Maritanas Dimsones Rozā kvarca brālība, Jura Zvirgzdiņa Taro, Tama un Kicune un Laimas Kotas Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur).
"Luīze Pastore Maskačkas stāstu rakstījusi auditorijai, kas Latvijā šķiet visvairāk apdalīta, – vecāko pamatskolas klašu bērniem. Tas ir sižetiski aizraujošs, raksturu ziņā fascinējošs stāsts, kurā netrūkst nedz fantāzijas, nedz arī reālistisku mūsdienu Rīgas nomales vides un sadzīves aprakstu. Lieliska iztēle, bet nekas nav izdomāts vai sagudrots. Vislabākā rekomendācija – bērniem patīk!" rakstnieces darbu vērtējusi Literatūras gada balvas (LALIGABA) žūrijas eksperte Ieva Lešinska.
Piedzīvojums ar zemtekstu
"Prieks, ka tumšā Maskačka ir izgaismota," LALIGABA ceremonijā, saņemot balvu – lampu –, patiesā pārsteigumā un saviļņojumā teica Luīze Pastore. Šie vārdi precīzi raksturo Maskačkas stāsta patosu. Pirmām kārtām – šķiet, ka autore, kura mācījusies Latvijas Kultūras akadēmijā Ludzas ielā, tātad visīstākajā Maskačkā, vēlējusies reabilitēt šo vietu Rīgas kartē, t. i., iedzīvotāju apziņā. Jo – ko parasti dara ar Maskačku? Dažādos veidos brauc garām – izgriežoties no autoostas vai paliekot tikai pie pašas ieejas rajonā – vai tas būtu koncerts Spīķeru koncertzālē vai nakts tirgus. Te nerīko radošos tirdziņus. Nekāds brīnums nav arī izlietotas šļirces un asins traipi uz asfalta. Te reti kad ienāk prātā atbraukt vienkārši pastaigāties. Te ir "točkas", dzertuves, humpalu bodes un nesen vēl ganījās čigānu zirgi. Un suņi, kas Luīzes Pastores darbā ir galvenajā lomā.
Aptuveni tā Maskačku redz cilvēks, kurš te nav ne dzimis, ne mācījies. Taisnīgi būtu piebilst, ka pirms Luīzes Pastores patriotiski aizstāvēt Maskavas forštati visai veiksmīgi mēģinājusi dziedātāja Māra Upmane-Holšteine ar dziesmu Daļa Rīgas.
"Es zinu, daudziem bail/Un daudziem sāp mans rajons,/Pa Maskavas ielas bruģi ejot,/Auksti top./Ir grūti svešiem saprast,/ Kas gan šajās ielās/Var vispār kādam/Tuvs un mājīgs kādreiz kļūt," dzied Māra. Luīze Pastore dziesmai piebalsojusi rakstiski. Abas kopā viņas it kā saka – ja var būt Vārnu ielas republika, kāpēc ne Maskačkas?
Jāuzsver, ka šis ir izteikts piedzīvojumu stāsts, bet ne no tiem bezrūpīgajiem, kur virs galvas zila debess, nobrāzti ceļi, blakus draugs ar karti un bateriju un mājās kaut kur tālu, tālu mamma mierīgi cep pankūkas. Jo esi vecāks, jo vairāk pamani zemtekstā ierakstītās sociālās problēmas. Labi, kas tas ir darīts pietiekami neuzbāzīgi. Maskačkas stāsts pilnīgi noteikti nav Bonifācijs brīvdienās: jau pašā sākumā tētis Jēkabu ved pie radiem uz Maskavas forštati gluži kā uz citu valsti vai vismaz laukiem. Biežāk praktizēta latviešu literatūrā ir opozīcija pilsētnieks – laucinieks, piemēram, Jērādiņā, kur no ratiem izceļ mazo pilsētas puiku un sākas lielo piedzīvojumi zēnam svešā vidē.
Luīze Pastore raksta par opozīciju pilsētnieks – pilsētnieks. Jēkabs gan ir pilsētas puišelis, bet Maskavas forštates iedzīvotāji un paradumi viņam liekas ne mazāk sveši un biedējoši kā no ratiem lauku sētā izceltajam pusaizmigušajam Jērādiņam.
Karte ar visu Gaismas pili
Sociālais konteksts ir klātbūtnīgs arī visā tālāk notiekošajā. Bērni kopā ar runājošiem suņiem (gan krieviski, gan latviski) aizsargā Maskačku no bandītu biznesmeņu izsaimniekošanas un truli agresīvas apbūvēšanas. Viņi satiekas ar vairākiem pieaugušajiem, kuri patērē neiedomājami daudz svešvārdu un runā tikai par naudu un biznesa plānu un kuriem nekad nekam nav laika līdzīgi kā uz Sent-Ekziperī Biznesmeņa planētas. Beigas ir laimīgas, kā jau tam bērnu grāmatā arī jābūt. Autore, šķiet, ir gaiša un cerīga persona, tāpēc zīmē ainu, ka bērni ar suņiem ir uzvarējuši un pieaugušie piekrīt Maskačku attīstīt pēc viņu pilsētbūvniecības plāna.
Netrūkst i mietiņa, kur sunim pacelt kāju. Jēkabam pakaļ atnāk laimīgs, no parādiem izkūlies, jauna projekta saspārnots tētis, kurš sola viņu vest mājās uz Rīgu, t. i., Brīvības ielu. Taču arī laimīgās beigas Pastorei nav vienvirziena laimīgas. Visi, kam vairāk par pieciem gadiem, saprotam, ka "tā daļa Rīgas, sarežģītas, līdz galam nepazītas" (M. Upmane-Holšteine).
Nevaru piekrist jaunajam lasītājam Kārlim K, kuram šķiet, ka "autoram vajadzētu zīmējumus taisīt mazliet labāk un mazākus". Man gan Reiņa Pētersona zīmējumi šķiet lieliski, īpaši Rīgas kartes, kurās imitētas bērna rokas līniju šķībumā un uztveres tiešumā iezīmēta arī Gaismas pils.
Manā skatījumā Maskačkas stāsts nesasniedz bērnu literatūras augstāko meistarības pakāpi, kad to var dāvināt arī visnotaļ pieaugušiem draugiem, jo ik pa brīdim gadās uzdurties vietām, kas šķiet par tīšu un sadomātu "speciāli bērniem . Taču kopumā Luīze Pastore ir vārds, kuram sekot. Autorei var novēlēt ieslēgt lampu un rakstīt vēl.