Aktualitāte – tas ir pirmais, kā raksturojams šis romāns. Īpaši jau uz sasāpējušā un Latvijā neviendabīgas atbalsis radījušā Charlie Hebdo slaktiņa fona. Mēs te, rāmajā un mierīgajā valstī, kur tā pa īstam savstarpēja bakstīšanās ar nelatviešiem sākas tikai priekšvēlēšanu laikā, lielākoties necenšamies iedziļināties kaut kādās atšķirību meklēšanās, atšķirību izvērtēšanās un – vēl jo vairāk! – kaut kādu kopsaucēju rašanā. Pret mūsu cittautiešiem šādi izturēties rosina vēsturiskās patiesības atminēšanās un piecdesmit gadu okupācijas režīmā – sak, ne jau mums viņi jāizprot, viņiem jākļūst par mums! Utopiska vēlme, protams, toties populistiski skan un labi atbalsojas! Ja atvērtu acis un palūkotos apkārt uz Rietumeiropas bijušo koloniālo lielvalstu mūsdienu problēmām, varbūt arī mums šis tas kļūtu skaidrāks: nekādi "viņi" par "mums" kļūt nevar. Un ne jau tāpēc, ka piedzimuši par "viņiem", bet tāpēc, ka auguši starp mums, nevis kopā ar mums. Bet šoreiz par romāna dīvainajiem varoņiem.
Brīnišķa margināļu mozaīka
Ežēns Grīns, ASV dzimis Francijas pilsonis, par romāna galvenajiem varoņiem padarījis trejus dažādus, absolūti marginālus tēlus. Ikviens no viņiem nāk no vides, kurā autsaiderisms iezīsts ar mātes pienu. Katoliete no Anglijas (kurā taču jau gadu simtiem valdošā ir anglikāņu baznīca), neticīgs franču ebrejs ārsts un neko vēl no dzīves neredzējis islāma mistiķis, kura dzimta cēlusies no Kurdistānā dzīvojušajiem pirmsislāma magiem. Viens no viņa priekštečiem esot bijis Kaspars, Melhiors vai Baltazars, kā šos kungus pazīst mūsdienu kristietībā...
Vārdu sakot, ikviens no trim varoņiem pārstāv kontrkultūru/apspiesto/nepieņemto jau savā mītnes zemē, bet vēstījuma laikā divi no trim varoņiem piedevām atrodas svešā zemē.
Zināmā mērā to var dēvēt arī par grotesku: autors varoņu piederību apvērš uz āru, liekot viņiem būt primāri iederīgiem tikai šaurā kopienā, tad noliekot viņu kopienu citas kopienas viducī un ļaujot jaunajiem cilvēkiem jau paaudzēs sirguļot ar neiederīguma sajūtu...
Viņi satiekas Londonā, miljonu pilsētā, kurā kā pie Bābeles torņa saplūduši visdažādāko tautību un uzskatu paudēji. Gan tie, kas turas pie savu senču ticības un sludinātajām patiesībām, gan tie, kas ieradušies radīt pavisam jaunu pasauli un jaunus uzskatus, gan tie, kas vēlas uzzināt pēc iespējas vairāk par visu atnācēju senčiem un to paustajām un mīlētajām patiesībām, gan tie, kas redz tikai vienu patiesību un tās vārdā gatavi nogalināt. Un nemaz tik ļoti nav no svara, ka Parīzes ārsts Emīls uz Londonu devies, lai atrastu savu pēkšņi aizbraukušo sievu Adriēnu, bet Ronass atradis dārznieka darbu mājā, kurā Adriēna meklē patvērumu. Autors spēlējas ar varoņiem, liekot viņiem dienām ilgi pastaigāties pa Londonas centru un nesastapt citam citu, toties būt tuvu klāt. Tas nav pat nežēlīgi vai netaisni. Tā ir spēle.
Arī lasītājs kaut kādā brīdī tiek ierauts mistiskā spēlē starp nelaiķi dzejnieku Džonu Donnu, kura dvēsele nav radusi mieru, alevu puisi, kurš tic, ka nesīs gaismu Rietumiem, ebreju, kurš Dievu atradis mīlestībā uz sievieti, un sievieti, kura meklē dvēseli kādam, kura vēl nav.
Saucējs tuksnesī
Vienlaikus ar mīlestības un draudzības līnijām Ežēns Grīns savā romānā ir meklējis kopīgo trim šobrīd īpaši savstarpēji nedraudzīgajām "grāmatas reliģijām" – kristietībai, jūdaismam un islāmam. Skaisti un smalki izsijājot varoņu attiecības, viņš kinematogrāfiski skaidri izklāsta savu viedokli, pamatojot to gan ar veselo saprātu, gan pārdomām par Dieva dabu un prasībām, kuras Viņš izvirzījis cilvēcei.
Ja kāds vēlētos ieklausīties, šis romāns ir tapis īstajā laikā un vietā, bet pārdomas par cilvēka dabu liek apzināties, ka arī Ežēna Grīna balsi varēsim pievienot citām saucēju balsīm tuksnesī, kā tas vēsturiski ierasts.
"Visi, niknumā plosīdamies, meklēja ceļu. Visi, skaļi kliegdami, domāja, ka rīkojas patiesības vārdā. Bet viņi visi, dusmu pārņemti, gāja no austrumiem uz rietumiem un bija uzgriezuši muguru gaismai," raksta E. Grīns, un kļūst diezgan skaidrs, ka viņš runā ne tikai par musulmaņiem, kristiešiem vai jūdiem, bet par mums visiem kopā. Un arī par katru atsevišķi, jā.
Romāna teksts ir mānīgi viegls, izklāsts būvēts kā sengrieķu traģēdija, un tajā netrūkst arī pavisam reālas traģikas, tomēr kopumā Grīns gan lasītājus, gan varoņus, gan Eiropu un viņas samulsināto vērsi ved uz gaismu. Vai mēs gribam turp iet?