Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +13 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 16. septembris
Asja, Asnate, Dāgs

Ideālisma spārnoti. Festivāla Rīga Jūrmala simfoniskās mūzikas koncertu recenzija

Festivāla Rīga Jūrmala pirmajos simfoniskajos vakaros Dzintaru koncertzālē bijām saviļņojoša vēsturiska notikuma – Marisa Jansona festivāla orķestra dzimšanas – liecinieki

Uz ideālisma spārniem pēc kovida pandēmijas (bet varbūt tikai tās starpbrīdī) atdzimis festivāls Rīga Jūrmala. Tikai pavisam nesen uzzinot, ka drošības dēļ Vācijas orķestriem tomēr tiek liegts doties ārzemju turnejās, pēc Bavārijas Radio simfoniskā orķestra vadošā tubas mūziķa iniciatīvas pēdējā brīdī tapa jauns – Marisa Jansona festivāla orķestris. Te nu ir piemērs, ka, par spīti sabiedrības sašķeltībai un individuālismam egocentriskajā mūsdienu pasaulē, arī viena konkrēta cilvēka izlēmībai, drosmei un balsij ir nozīme. Tubista Stefana Tišlera balss nebija saucēja balss tuksnesī. Viņam bija domubiedri. Atsaucās mūziķi no sešiem orķestriem, ar kuriem ir strādājis maestro Mariss Jansons. Uz Marisa Jansona dzimteni atbrauca gan viņa ilgus gadus vadīto kolektīvu – Bavārijas Radio simfoniskā orķestra, Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw un Oslo filharmonijas orķestra, kuru tieši viņš izloloja par pasaules klases orķestri, – gan Berlīnes filharmonijas orķestra, Cīrihes Tonhalles orķestra un Vīnes filharmoniķu mūziķi. 

Jaunajā, neparastā ātrumā izveidotajā orķestrī spēlē arī altiste Santa Vižine no Latvijas, kura nu jau vairākus gadus ir Concertgebouw orķestra māksliniece. Pilnam Marisa Jansona vadīto orķestru spektram trūkst vienīgi Sanktpēterburgas filharmonijas un Pitsburgas simfoniskā orķestra  pārstāvju, taču, kas zina, – varbūt nākotnē pieslēgsies arī viņi, jo visas pazīmes liecina, ka Marisa Jansona festivāla orķestris nebūs iniciatīva tikai vienai reizei.

Diriģenta šarms

Pie orķestra diriģenta pults bija sers Džons Eliots Gārdiners – britu mūzikas leģenda, viens no senās mūzikas autentiskās atskaņošanas ieviesējiem, pasaulslavenā Monteverdi kora (1966) un Monteverdi orķestra (1968), autentisko seno mūzikas instrumentu orķestra Angļu baroka solisti (1978), kā arī Revolucionārā un romantiskā orķestra (1990) izveidotājs un mākslinieciskais vadītājs. Džons Eliots Gārdiners tiek īpaši cildināts par franču romantiķa Hektora Berlioza, vācu baroka lielmeistara Johana Sebastiāna Baha, Vīnes klasiķa Volfganga Amadeja Mocarta un t. s. vēsturiskās XVII un XVIII gadsimta mūzikas atskaņojumiem. Slavena ir arī viņa principiālā atteikšanās diriģēt Rihardu Vāgneru. Jebkurai izdevniecībai darītu godu, ja tā pārtulkotu un izdotu Gārdinera grāmatu Mūzika debesu pilī. Johana Sebastiāna Baha portrets (Music in the Castle of Heaven: A portrait of Johann Sebastian Bach, Penguin, 2013). 

Džons Eliots Gārdiners Latvijā viesojās pirmoreiz, taču viņš te ir bijis zināms jau sen, par spīti dzelzs priekškaram. Diriģenta vārdu Latvijā astoņdesmitajos gados mūziķu vidē daudzināja tieši saistībā ar t. s. vēsturiskās mūzikas autentiskajiem atskaņojumiem, kas tolaik bija viskarstākais jaunums. Lielā mērā pateicoties viņa ietekmei, Igaunijā radās Andresa Mustonena ansamblis Hortus Musicus, savukārt Latvijā – Jeļenas Komšilovas dibinātais senās mūzikas ansamblis Ludus, Māra Kupča Collegium Musicum Rīga, arī Andra Veismaņa koris Sacrum. Spilgti atceros, ar kādu sajūsmu klausījāmies nez kur dabūtas un nezin cik reižu pārkopētas kasetītes ar Džona Eliota Gārdinera ierakstīto britu baroka meistara Henrija Pērsela operu Karalis Artūrs

78 gadus vecais mūzikas lielmeistars abus koncertus Dzintaru koncertzālē diriģēja ar jauneklīgu enerģiju. Dinamiskums un erudīcija, neizsīkstoša radošā dzirksts, neviltots muzicētprieks un sirsnīga, labestīga komunikācija ar orķestri – šis ir komplekts, kas dara Džonu Eliotu Gārdineru par diriģentu, kurš spēj iedvesmot un uzrunāt gan mūziķus, gan publiku. Turklāt šķiet, ka viņam viss izdodas apskaužami viegli, organiski, pašsaprotami. Pirmajā vakarā 16. jūlijā viņš un Marisa Jansona festivāla orķestris vienā momentā pārcēla klausītājus no svelmīgās, nogurdinošās ikdienas Mocarta operas Dons Žuans uvertīras kontrastu, spilgto tēlu un precīzi niansētā frāzējuma pasaulē. 

Klasiskās mūzikas superzvaigzne ķīniešu pianiste Juidzja Vana Latvijā pirmoreiz viesojās jau pirmajā festivālā Rīga Jūrmala 2019. gadā, kad uz šīs pašas skatuves uzstājās ar leģendāro diriģentu Zubinu Metu un Izraēlas filharmonijas orķestri. Toreiz viņa atskaņoja Sergeja Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu, savukārt šoreiz spēlēja Mocarta Divdesmito klavierkoncertu, kas ir kā radīts viņas maigi dzidrajam pianistiskajam piesitienam, kā ar līganiem kaķa pēdiņu pieskārieniem radot līdzenu, siltu skaņu. Pērļainā sīktehnika, smalkums, lirisms un vienlaikus dzīvīgā vienkāršība precīzā saspēlē ar Džona Eliota Gārdinera vadīto orķestri un tā solistiem valdzināja viņas priekšnesumā.

Pianiste arī labprāt dāvāja vairākas piedevas, pārsteidzot ar žilbinoši virtuozu, džezīgu parafrāzi par Mocarta slaveno Turku maršu un izceļot tumšo, fatālo sajūtu Franča Šūberta solodziesmā Grietiņa pie ratiņa, kurai Francis Lists savulaik piešķīris pašpietiekama klavieropusa dzīvi.

Viņi dzīvo mūzikā

Pasaulslavenais ungāru izcelsmes pianists Andrāšs Šifs, kurš bija solists Roberta Šūmaņa klavierkoncerta atskaņojumā 18. jūlija vakarā, savukārt ir lielmeistars, kurš savā radošajā amplitūdā, kurā ir arī vēsturisko taustiņinstrumentu spēle un diriģēšana, neatpaliek no Džona Eliota Gārdinera, ar kuru kopā tovakar muzicēja. Šūmaņa klavierkoncerts savā ziņā bija loģisks turpinājums pirmajā vakarā nospēlētajai vācu romantiķa Otrajai simfonijai, kurā Džona Eliota Gārdinera vadītais orķestris atklāja savu ansambļa izjūtu un parādīja, ka arī visaugstākā līmeņa orķestru mūziķiem ir vērtīgi izkāpt no ierastās rutīnas. Šķiet, tas bija saasinājis visas maņas un emocijas, liekot būt īpaši modriem, vēl precīzāk atsaukties diriģentam, klausīties citam citā un izbaudīt frāzējuma un saspēles nianses, vienlaikus brīvi ļaujoties jaunatklāsmes priekam.

Andrāša Šifa spēle aizrāva ar toņa tembrālo krāsu daudzveidību, smalku muzikalitāti un dziļumu, arī ar vērienu un brīvību, kur virtuozitāte ir emociju izteiksmes un muzikālā materiāla attīstības, nevis pašdemonstrācijas līdzeklis. Viņš vienkārši dzīvo mūzikā. To sajutām arī piedevā nospēlētajā Brāmsa Intermeco

Gluži to pašu dara Džons Eliots Gārdiners un viņa diriģētā orķestra mūziķi. Viņu fenomenālā pašatdeve, patiesā dzīvošana mūzikā piešķīra īpašu spēku Johannesa Brāmsa Pirmajai simfonijai, kas izvērtās īstā, kaislīgā, lielā cilvēciskas drāmas mērogā, finālā (caur interpretācijā izcelto tematisma līdzību ar Bēthovena Devītās simfonijas Odu priekam) pārliecinoši cildinot bēthovenisko gara spēku. 

Gan simfoniskajā repertuārā, gan klavierkoncertu interpretācijā izcili bija orķestra solisti – it īpaši pirmā vijole, Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncertmeistars Tomass Reifs, solo klarnete – Berlīnes filharmoniķu klarnešu līderis Vencels Fukss, oboja, flautas, fagots, mežragi, arī metāla pūšaminstrumentu grupa. Ir pilnīgi skaidrs, ka abos simfoniskajos vakaros piedzīvojām vēsturisku notikumu – Marisa Jansona vārdā nosauktā festivāla orķestra dzimšanu. 

Lai slava varoņiem

Koncerti ellīgajā karstumā Lielajā ģildē, kuras klimats šajās dienās drīzāk līdzinās pirtij, gan nav tā labākā izvēle ne klausītājiem, ne māksliniekiem. To var izturēt vienīgi tad, ja vismaz kaut kur citur ir bijis un vēl arī būs patvērums atvēsinātā telpā. Man tāda nav nedz darbā, nedz mājās, ne dienā, ne naktī, un esmu arī savām acīm redzējusi, kā cilvēki līdzīgos apstākļos koncertos ģībst. Piemēram, Sanktpēterburgas filharmonijā tā notiek it bieži, un ir pat izstrādāta sistēma, kā klusītēm, netraucējot koncertu, izdabūt kritušos no zāles… 

Lieliskajai vokālajai grupai The King’s Singers, kura šeit atgriezās jaunā, iepriekš neredzētā sastāvā, cerams, palīdzēja britu melnais humors un jau vairāk nekā pusgadsimtu ilgā pieredze. Ir patīkami, ka konceptuālajā programmā Meklējot harmoniju mūziķi pievērsušies arī 1991. gada dziesmotajai revolūcijai – gan ne ar Mārtiņa Brauna dziesmu Saule, Pērkons, Daugava, bet ar igauņu koru leģendas Gustava Ernesaksa Mana tēvzeme ir mana mīlestība. Varu tikai iedomāties, ar kādu sajūsmu šo priekšnesumu uztvers mūsu kaimiņi. Diemžēl arī atkalsastapšanās ar ārkārtīgi interesanti domājošo pianistu Vikinguru Olafsonu solokoncertā un arī kopā ar baritonu Matiasu Gērni (Šūberta, Šūmaņa un Brāmsa repertuārā) jāatstāj citai reizei, jo pārkarsušajā Lielajā ģildē ir sasniegta robeža, kad jau atrašanās tajā ir riskants varoņdarbs.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja