Viesrežisors Sergejs Golomazovs Latvijā ierodas reizi divos gados, lai strādātu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Apgalvot, ka viņa iestudējumi būtu īpaši notikumi, nevar, tomēr tiem ir gana stabils skatītāju loks, piemēram, Grenholma metode turas repertuārā kopš 2011. gada, Bīstamais pagrieziens tiek rādīts trešo sezonu.
Visticamāk, panākumi gaida arī jaunāko režisora darbu – no divām Džona Kariani lugām sakombinēto iestudējumu Gandrīzlaime, kas deviņās īsās ainās ļauj parādīties deviņpadsmit aktieriem, bet, tā kā divās ainās aktieri dublējas, var teikt, ka ir nodarbināta lielākā daļa trupas – 21 cilvēks. Riskēju uzņemties atbildību un paziņot, ka no Rīgā iestudētajām izrādēm šī Sergejam Golomazovam ir veiksmīgākā vai vismaz viena no veiksmīgākajām.
Pazemes kaislības
Sadarbībā ar scenogrāfu Nikolaju Simonovu ir radīta mūsdienīgi neitrāla, taču jēdzieniski ietilpīga skatuves telpa – lielveikala nulles stāvs, kurā iemaldās vīrieši un sievietes ar un bez iepirkumu ratiņiem, taču nav nekas neparasts, ka kādam kājās ir slidzābaki, – galu galā Ķengaragā būvē Akropoli, kurā būšot slidotava. Protams, mazliet didaktiska norāde uz patērētāju sabiedrību, kurā jūtas nodzītas pagrabā tiešā un pārnestā nozīmē, taču telpa ir ērta un pietiekami variējama dažādām situācijām.
Kostīmu māksliniece Jevgeņija Panfilova ietērpusi varoņus galvenokārt baltā un melnā, un tad īpaši izceļas tādi krāsu akcenti kā milzu kaudze ar sarkaniem iepirkumu maisiņiem. Tā kā dažās izrādes ainās realitāte nedaudz "nobīdās", piemēram, no gaisa nokrīt balts zābaks, rodas jautājums, vai ar nolūku ik pa brīdim noviļņojas ekrāns, uz kura tiek projicēts autostāvvietas interjers. Reālpsiholoģiskā izrādē tas būtu defekts, bet, ja pretendējam uz filosofisku vispārinājumu, bilde drīkst arī viļņoties – tāpat kā sadreb varoņu dzīve, kad viņi izskaidrojas, šķiras, tiekas, strīdas un salabst.
Tāds ar tādu satikās
Izrādes struktūra pieļautu daudz mazāku aktieru skaitu, ja viņi katrs spēlētu vairākas lomas, taču acīmredzot teātra vadībai ir bijis mērķis maksimāli daudz aktieru iesaistīt Sergeja Golomazova projektā. Tādējādi dažiem no viņiem pēc savas ainas nospēlēšanas jāgaida vairāk nekā divas stundas līdz beigu epizodei, kurā paklanīšanās pārvērsta teju horeogrāfiskā priekšnesumā: kungi vizina dāmas iepirkumu ratiņos. Dažiem, piemēram, pirmās ainas dalībniekiem Jekaterinai Frolovai un Aleksandram Korginam, vēl dažas reizes zīmīgi jāšķērso skatuve. Šis pirmais pāris lielā mērā nosaka izrādes kamertoni – tas ir stāsts par neveiksmei nolemtu sastapšanos, jo abiem diagnosticēts sindroms, kas pēkšņu iemīlēšanos pieskaita pie slimības izpausmēm, padarot to neiespējamu. Jo veselāks kļūst cilvēks, jo mazāk viņš dara to, ko vēlas, secina Aleksandra Korgina varonis.
Iestudējums balansē starp situāciju komismu un varoņu attiecību nepiepildītības raisītām skumjām. Mēs redzam pazīstamus tipāžus, tādus pašus kā mūsu laikabiedri, normālus cilvēkus, kuri nespēj noturēties kopā un vai nu izdomā ekstrēmus veidus, kā kopdzīvi atsvaidzināt, – kā Jeļenas Sigovas Sāra, kura pamatīgi pārbiedē Vitālija Jakovļeva Bilu, – vai arī kapitulē, kā Olgas Ņikuļinas Marsija un Igora Čerņavska Fils. Ainās tiek izspēlēti dažādi attiecību modeļi, brīžiem saasinot situāciju vai padarot to gandrīz absurdu kā sestās ainas beigās, kad Ivana Kločko Čeds, izžēlojies par neveiksmēm intīmajā dzīvē, atzīstas jūtās Nikolaja Galkina Rendijam, bet pēc šīs atzīšanās viņi abi pēkšņi nespēj nostāvēt kājās un nemitīgi krīt.
Džona Kariani humors lielākoties ir skumjš, bet izteikti humāns, un viņš savus varoņus mīl, taču pēdējā ainā Janas Ļisovas Emīlija negaidīti kļūst ciniska, bijušajam vīram – Anatolija Fečina Džeikam – pasakot, ka otrā vīra nāve bijusi viņai ļoti izdevīga, jo nevajadzējis sākt šķiršanos. Šī aina pilnībā nosver izrādi nopietnības virzienā, lai arī tajā netrūkst komikas elementu. Saplēstas attiecības salīmēt nav iespējams, uzskata autors. Un viņš nedod cerības, ka tas varētu izdoties varoņiem.
Sirsnības vilnis
Uzdevumi aktieriem diezgan būtiski atšķiras pēc sarežģītības pakāpes. Nav salīdzināms tas dekoratīvais komisms, kas tiek prasīts no Tatjanas Začestes, divskatā ar Oļegu Teterinu izspēlējot izlutinātas lellītes un dzīves apbružāta, bet sirsnīgi mīloša vīrieša šķiršanās skatu, un tā emociju gamma, kas notiek Tatjanas Lukašenkovas Luīzes sirdī, kad viņas mīļotais cilvēks atsūta vēsti par šķiršanos ļoti dīvainā veidā – ar Igora Nazarenko Cilvēka – dziedošās telegrammas – palīdzību. Tatjana Lukašenkova un Igors Nazarenko ar ainu tiek galā ļoti veiksmīgi, un tā kļūst par vienu no nozīmīgākajām izrādē tieši precīzi līdzsvarotā traģikomisma dēļ.
Savukārt Danas Bjorkas un Jevgeņija Korņeva pieredzi režisors, kurš ar abiem aktieriem strādājis vairākkārt, izmanto, lai iedzīvinātu samērā shematisku sižetu par mūžam aizņemtiem darījumu cilvēkiem, kuru laulība turas tikai uz ieraduma. Diezgan maz negaidītības arī ainā, kurā izteikti vīrišķīga, fiziski spēcīga meitene rokere kā zibens spērienā saprot, ko nozīmē mīlestība. Natālija Živeca saspēlē ar Jevgeņiju Čerkesu gan pamatā izlīdzas ar ārējiem izteiksmes līdzekļiem, tomēr savas varones Rondas lūzumu parāda precīzi.
Režisoram ir izdevies no mazām, diezgan vienkāršām ainām salipināt teju vai sabiedrības diagnozi, atzīstot, ka mīlestībai bieži vien trūkst pacietības un izturības sacensībā ar ikdienas rutīnu, tāpēc tā cieš neveiksmi. Vāji cilvēki citos vienmēr izraisa līdzjūtību, tāpēc arī no skatītāju zāles pret skatuvi virmo sirsnības vilnis. Džona Kariani rādītās situācijas pašas saka priekšā, kas būtu jādara citādi, taču ir arī saprotams, kāpēc tas nav noticis. Aktieru ansamblī kādu īpaši izcelt vai nopelt negribas, jo visi strādā savu iespēju un lomas rāmja robežās, panākot līdzsvarotu, profesionāli stabilu kopainu. Trupai šādas sajūtas sasniegšana ir ļoti svarīga. Tapusi izrāde, kādas reizēm mēdz dēvēt par "gudru izklaidi", un saruna par brīžiem banālām lietām tomēr nekļūst banāla.
Gandrīz laime
Rīgas Krievu teātrī 26.X, 7., 8., 30.XI plkst. 19