Vai tā ir tikai sakritība vai pat autora iedoma – ka vienlaikus vairākas izstādes Rīgas galerijās vedina apcerēt visjaunākās mākslas attiecības ar modernismu, šo pagājušā gadsimta ietekmīgāko mākslas stilu? Vai arī mākslinieki no tiesas ķērušies pie pretrunīgo saišu šķetināšanas? Skatītāju, kuram teorētiska prātošana varētu likties tāla un lieka, vairāk varētu interesēt, kādas maņas konkrētā izstādē ieteicams izmantot, – vai mēģināt nodibināt bezvārdu kontaktu ar mākslas darbu, gaidot modernisma klasiķa Klementa Grīnberga definētās "metafiziskās trīsas", kuras mūsdienās gan vairs nemēdz pieminēt bez ironijas, vai meklēt kādu racionālu āķi, kas izstādes apskati ievadītu intelektuālas spēles gultnē. Izslēgts nav ne viens, ne otrs.
Šļūtene ar melanholiju
Lūk, Purvīša balvas laureāta Andra Eglīša izstādes galerijā Alma nosaukumā Netīrais modernisms nepārprotami norādīts uz stila problēmu. Tas pat izbrīna: nu kāds gan Eglītis modernists?! Mēs viņu no paša sākuma pazīstam kā konkrētu ainu attēlotāju, kurš spēj izvilināt mākslinieciskas trīsas no visikdienišķākās parastības. Tīra forma, šķiet, viņu nekad nav saistījusi, lai gan kompozīcija – tās pamatu pamats – ir viena no Andra Eglīša stiprajām pusēm, tikai paslēpta drīzāk kadrējumā nekā mākslīgās konstrukcijās. Otra – gleznu tonālais risinājums, tas ir, tumšo un gaišo toņu gradācijas, spējīgas radīt ne tikai priekšmetu aprises, bet arī telpas ilūziju ap tiem. Tomēr jau kādu laiku Andris Eglītis savu darbu sižetu darina visai sarežģīti – vispirms uzbūvē dabā tādas kā instalācijas, citkārt pat gigantiskas, tad tās uzglezno, bet pašus objektus nebūt necenšas saglabāt.
Netīrā modernisma ciklā šīs izdarības notikušas vidē, kas pati par sevi ir nozīmju piesātināta, pat nostalģiska, – vecā namā, kurā notiek remonts. No bijušās godības atliekām un celtniecības materiāliem autors izveidojis salikumus, kas, viņaprāt, atgādina supremātisma – viena no ekstrēmākajiem modernisma novirzieniem – kompozīcijas. Instalāciju tehnika savukārt papilnam atbilst laikmetīgās mākslas tieksmei darboties ar neciliem materiāliem. Katru Andra Eglīša darbu mēs varam iztēloties vismaz trijos veidos – piemēram, izliektu šļūteni – atlietu bronzā (moderni), tiešā veidā izstādītu galerijā (laikmetīgi) vai eglītiski, ar visām gaismēnām uzgleznotu, pievienojot pelēcīgus toņa smalkumus un mazliet melanholijas.
Smagsvari negrimst
Kaspars Teodors Brambergs, Dienas gada balvas kultūrā (2011) laureāts, pēc ilgāka laika nācis klajā ar jaunu darbu skati peldošajā galerijā Noass. Viņa izstādes anotācija skan kā tīrs modernisma manifests: "… gleznas pašas par sevi ir fakti, (..) kurus nevar ilustrēt." Savukārt nosaukumam izvēlētais grieķu vārds Dynamis skaidrots kā aktīvs spēks, kas piemīt lietām un var būt pārnests. Mākslinieks paļaujas uz mākslas spējām šo spēku nepastarpināti paust un skatītāja spējām – uztvert.
Jāatzīst, tā tiešām notiek: nonākot Bramberga milzīgo darbu ielenkumā (izstāde ar nolūku izkārtota tā, ka vispirms atklājas tās "aizmugure"), saviļņojošās trīsas ir klāt! Bramberga gleznas (drīzāk gan ciļņi, kas veidoti no smilšu un videi draudzīgas saistvielas sajaukuma uz finiera pamatnēm) ir smagsvari gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Abstraktās, ģeometriskās kompozīcijas apvieno matemātisku precizitāti un radošu spontānumu – virsmu uzirdina neparedzami darba procesā radušies faktūru sabiezējumi, tecējumi un švīkas. Nekur nepaliek arī gleznieciskie smalkumi: gandrīz monohromie taisnstūri mirdz dažādās niansēs, optiski vienus laukumus izceļot, bet citus iesēdinot dziļāk virsmā.
Kaspara Teodora Bramberga modernismu gandrīz gribas dēvēt par tīru, tomēr šāda atsaukšanās uz kolēģa izstādi būtu nevietā: pirmkārt, abi ir patstāvīgas radošas personības, otrkārt, būtu negudri iedomāties, ka mūsdienās kādā stilā iespējams iekāpt mazāk apzināti, tradīcijas vai inerces iespaidā. Katra mākslinieka pieeja ir noteiktu konceptuālu izvēļu pamatota. Tomēr gan Kasparam Teodoram Brambergam, gan Andrim Eglītim netrūkst arī vienojošā: pirmām kārtām jau izstāžu gaismas jūtīgās, smalkās atmosfēras, kas moderno formu valodu noenkuro konkrētā laikā un vietā.