Diemžēl ārzemēs. Jaunā izrāde ir pierādījums, ka smalkas lietas nerodas steigā. Režisora atgriešanās pie Īzaka Baševisa Zingera stāstu cikla šķiet radīta copy-paste tehnikā: salīdzinot ar Ķelnes oriģinālu, jaunu ideju nav daudz. Žēl, ka uz JRT skatuves nav izdevies pārcelt arī veiksmīgās vecās: čaula atlikusi, saturs pazudis tulkojumā. Rīgas Kabalas noslēpumi patiesībā nav vairāk kā ilustrēts literārais lasījums. Dažas skatuviskās metaforas ir skaista pašvērtība, bet tās paceļas kā vientuļi koki tuksnesī, spītīgi izvairīdamies no nozīmju vispārināšanas. No izrādes rodas sajūta, ka tukši un pavirši ir paši stāsti... Uz skatuves redzamie tēli ar retiem izņēmumiem ir tik paredzami un bez "oderītes", ka klišejiskuma birka pielīp arī dzīves paradoksalitātei un nāves mistērijām - tēmām, kas spēj pavērt solītos "noslēpumus". Šobrīd Gundars Āboliņš garšīgi stāsta par ēdienu, Regīna Razuma demonstrē atzīstamu ķermeņa plastiku, bet Elita Kļaviņa, Andris Keišs un Jevgeņijs Isajevs šķietas tā kā pazaudējušies vārdos, kam vajadzēja kļūt par stāstu. Edīte Tišheizere Alvja Hermaņa izrāde uzreiz iedod atslēgu, kas palīdz atvērties un pieslēgties: dzīve kā ceļojums. Telpa - lidosta - starpstacija, sava veida purgatorijs, kur tālākai gaitai sastopas klejojošas dvēseles un ir iespējama jebkura saskarsme vai atklāsme. Kā jau vietā, kur jāgaida, laiks ir garš un iespējams izbaudīt visādas asociācijas: Šagāla virs Vitebskas jumtiem lidojošos mīlētājus un vijolniekus (kāda burvīga iedoma - tieši nasta ir tā, kas ceļ mūs augšup! - fantastiska Gundara Āboliņa deja ar koferiem), Bulgakova uguni, kurā tomēr sadeg gan rokraksti, gan jūtas un uzticēšanās, vai Virzas Straumēnu dziļo, eksistenciālo laimi būt daļai no veselā, laicīgajās robežās just pārlaicīgu brīvību. Izrādei piemīt tā kņudinošā, līksmā gaidu sajūta, kāda ir, ļaujoties ceļojumam. Visas izrādes garumā apbrīnojama Gundara Āboliņa spēle: pilnīga pārmiesošanās, garu tomēr, man liekas, atstājot brīvu un distancētu no ģeogrāfiskas vai etniskas konkrētības. Četri āboli. Ne kā vērtējums, jo apzinos, ka, skatoties izrādi, esmu ignorējusi veselus nozīmes slāņus - reliģisko, nacionālo, sociālo; pēc tam, kad pazuda lidosta, vairs īsti nepētīju arī logos redzamās projekcijas. Kā ieteikums: iet un ļauties. *Mārīte Gulbe * ***JRT izrādes kopiespaids, ka neparastajai un savdabīgajai hasīdu dzīves uztverei izrādes komanda tomēr tiek klāt virspusēji. A. Neiburgas video rāda sadzīviskas un rituālas hasīdu darbības, tas ir informatīvs un ilustrējošs, bet izrādes pēcsajūta ir, ka līdz galam pietuvoties šai pasaulei tomēr nevar, tas ir tāds no ārpuses vērojošs skatiens, stāsts par svešajiem, finālā aktieri novelk parūku, eksotiskākos drēbju gabalus - žests, kas liecina, ka viņi nav centušies iemiesoties.
Izrādes emocionālā gamma variē no ekstātiskām prieka līdz melanholiski depresīvām un dēmoniskām izpausmēm (E. Vainhausas tēls un mūzika). E. Vainhausas mūzika izrādes kopainā man tomēr šķiet svešķermeniska (dziesmu vārdi šķiet lieki), kaut vientulības un nolemtības tēma ir kā ir kontrapunkts. Izrādes esence, manuprāt, ir stāsts par šuvēju un viņa sievu (R. Razuma, G. Āboliņš), caur ekstātisko formu, kustību valodu visas sadzīviskās lietas - ēdiena gatavošanu, šuvēja darbu, laulības dzīvi - aktieri izdzīvo ar svētsvinīgu prieku un dzīves kaisli, un ikdienišķie dzīves rituāli saplūst ar kaut ko dievišķīgu. Rodas ilūzija, ka šai ainā hasīdu dzīves uztvere izstaro no iekšienes, saturs ar formu ir nedalāms veselums. Tuvu tam ir arī stāsts par "muļķi Gimpelu", bet pārējos stāstos dominē kostimērija, ārējā, formas izpausme.