Tik izteikti pozicionēta politiskā vēstījuma, kas absolūti pretējās nometnēs sašķeļ skatītāju zāli, Latvijā nav bijis sen, kur nu vēl Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Viljama Šekspīra Hamlets Borisa Pasternaka tulkojumā ieguvis jaunu Romāna Dolžanska skatuves teksta versiju ar zināmām lokalizācijas pazīmēm, kas ietver arī nepārprotamus mājienus par Krievijas politisko situāciju mūsdienās. Nevar teikt, ka Šekspīra teksts bez problēmām ļautos izteikti plakātiski tiešajam režisora vēstījumam, kas savā dedzībā didaktikas pirkstu brīžiem iestumj skatītāja acī līdz elkonim. Tomēr nevar noliegt, ka Viestura Kairiša traktējums ir mērķtiecīgs un konsekvents un, kas ļoti svarīgi, ir panākts nenoliedzami saskanīgs aktieru ansamblis.
Spindz mušas
Noplucis un neomulīgs bunkurs ar sarkani krāsotām kāpnēm aizmugurē, bēru mielasta galdu, uz kura saliktie ēdieni sen sabojājušies, un fonogrammā spindz mušas – tāda ir Hamleta vide scenogrāfes Ievas Jurjānes versijā. (Mušas kā tēls atgādina pazīstamo Žana Pola Sartra vācu okupācijas laikā rakstīto lugu Mušas, kurā atriebības tēma risināta antīkā vidē.) Skatuves priekšā – galdam perpendikulāra bedre, kam jālec pāri, – nepārprotama asociācija ar kapu. Ļoti spēcīgas un konkrētas zīmes. Iestudējumam izvēlētais žanrs ir kara laika hronika, un jau pirms izrādes sākuma uz skatuves maskēšanās kostīmā sēž Igors Čerņavskis – tēva gars. Tieši Hamleta tēva valdīšanas laikā karš ir sākts, un šajā traktējumā tas nav nekāds cēlais, labais karalis, kuru nogalinājis necienīgais brālis. Staigādams ar savu portretu, gars faktiski cieš no tā, ka, zaudēdams dzīvību, ir zaudējis varu.
Taču semioloģiski piesātinātajā telpā darbība tiek risināta pēc citiem spēles principiem, pielāgojot vairāku tēlu izskatu, uzvedību, runas veidu un personāžu vārdus politiskajam vēstījumam par Krievijas tagadni. Tas nav izdarīts konsekventi, acīmredzot tāds nav režisora mērķis. Viņa izrādes vēstījums ir antiputinisks, un Klaudija (vārds pārveidots par Klavdinu, lai līdzība ar Putinu būtu maksimāli uzsvērta) novešana līdz nāvei ir mērķis, kura sasniegšanai Viesturs Kairišs nedaudz upurē izrādes titulvaroni, novēršot fokusu no viņa un padarot par līdzekli Klavdina/Putina uzveikšanai.
Spēle ar uzvārdu maiņu ir konceptuāla arī Fortinbrasa/Fortinbrenska gadījumā, lai arī šī tēla traktējums ir neviennozīmīgs. "Dānijas"/Krievijas pretinieka uzvārda izmaiņas liek domāt par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski kā Fortinbrenska prototipu. Vēl vairāk šāda iecere iezīmējas novatoriskajā idejā, ka Rodiona Kuzmina atveidotais Fortinbrenskis kā vienīgais aktieris, no skatītāju rindas pievienojoties Horācijai (šajā lasījumā mainīts Hamleta drauga dzimums), piedalās Peļu slazda izrādē, kas ir absolūti tieša atsauce uz Zelenska pamatprofesiju. Taču tas nav pozitīvais varonis – ne sākumā, kad viņš ar telefona kameru ierunā videorullīti, ne beigās, kad ar viņa portretu nomaina līdzšinējā vadoņa ģīmetni. Tas ir nākamais asiņainais valdnieks. Mākslinieciskās ieceres robežās režisoram un dramaturģiskās versijas autoram ir tiesības arī uz šādu redzējumu, bet dzīvē mēs taču esam Zelenska pusē un ticam viņa vadītās valsts uzvarai karā.
Savukārt Ģertrūdes tēlā, viņas vārdu nemainot, režisors iekodē Putina mīļākās – bijušās vingrotājas Alīnas Kabajevas – vaibstus, liekot aktrisei Jekaterinai Frolovai ik pa brīdim pacelt roku, kā to dara vingrotājas pirms uzstāšanās, par sava priekšnesuma atribūtu izvēloties sēru lenti no bēru galda.
Ko darīt Hamletam
Maksima Busela Hamletam nav definēta prototipa izrādē, lai arī tās reklāmas materiālos milzīgajam traipam uz sejas ir nepārprotama līdzība ar dažiem Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija attēliem. Hamlets ir aktiera gribēta, ar iepriekšējo darbu nopelnīta un rūpīgi izstrādāta loma reālpsiholoģiskās koordinātās, tās zīmējumā gribas izcelt burtiski dažus aspektus. Pirmkārt, tie ir Hamleta maldi, aizstāvot pārliecību, ka viņa tēvs bijis daudz krietnāks par savu pēcteci tronī, ko izrādes kopējais traktējums faktiski nepieļauj. Otrkārt, aizkustina viņa patiesās jūtas pret Jūlijas Berngardtes Ofēliju, kura kļūst par Klavdina seksuālās vardarbības upuri. Viena no jēdzieniski un vizuāli efektīgākajām ainām izrādē ir Klavdina lūgšanas skats, kurā, baseinā iegremdējies, viņš enerģiski – lai neteiktu, ekstātiski – met krustus pats pret savu portretu, savukārt Hamlets rāpjas lejup pa sarkanajiem pakāpieniem kā tarantuls, kuram ir iespēja nogalināt pretinieku (kustību konsultante Kristīne Brīniņa), bet saskaņā ar lugas tekstu viņš to neizdara lūgšanas laikā. Bet vai mēs ticam, ka arī šāda pseidolūgšana Klavdina garu nogādātu debesīs? Kā zīmīgu un, iespējams, hrestomātisku ainu teātra vēsturē šis iestudējums atstās Hamleta monologu "Būt vai nebūt" ar narkotiku – indes? – šļirci pie kakla. Tādējādi eksistenciālais jautājums iegūst gluži taustāmu konkrētību.
Abi centrālie izrādes pretmeti tiek atveidoti atšķirīgā tehnikā. Maksima Busela Hamlets ir dzīvs, domājošs cilvēks, savukārt Aleksandra Maļikova Klavdins ir līdz niansēm izstrādāts, tomēr tēls, maska. Putina vizuālais tēls, roku kustības, pozas, runas veids ir izpētīti un iedzīvināti ar biedējošu precizitāti. Problēma ir tajā, ka Klavdins, īpaši otrajā cēlienā, "noēd" skatītāja uzmanību un visam pārējam, titulvaroni ieskaitot, ir jāsasprindzina spēki, lai apliecinātu savu vietu sižetā. Polonijs/Poloņins Šamila Hamatova attēlojumā ir izmanīgs un lojāls stratēģis. Jevgeņija Čerkesa Rozenkrancs un Anatolija Fečina Gildensterns nav Hamleta vienaudži, bet jau dzīves rūdīti pavēļu izpildītāji, kuri tās īpaši neapspriež.
Tas, ka Veronikas Plotņikovas Horācija ir sieviete, skatītājam ir jāpieņem vienkārši de facto, jo, izņemot jau minēto dalību Hamleta izrādē, cita pamatojuma dzimuma transformācijai nav. Pašlaik savu individuālu balsi vēl nav ieguvis Volodimira Gorislaveca Laerts. Vēl vairāki iestudējumā iesaistītie aktieri precīzi izpilda savus salīdzinoši mazākos uzdevumus, un jāatzīst, ka ansamblis kopumā darbojas kā vienots organisms.
Vēl viena ar Putinu saistīta zīme ir Laerta un Hamleta cīņa, kuru atbilstoši Putina Krievijas realitātei abi sāncenši risina džudo laukumā. Lai arī, austrumu cīņas mākslas konsultanta Aleksandra Gerbutova apmācīti, abi aktieri darbojas ticami, veids, kādā inde nonāk no viena pie otra (sadurt te nevienu nevar), neglābjami kļūst neveikls. Taču režisora mērķis nav šajā ainā novest skatītāju līdz katarsei, bet, iespējams, tieši parādīt absurda pakāpi, līdz kādai novesta uz skatuves redzamā valsts.
Manuprāt, iestudējuma problēma ir tajā, ka izrāde saturiski un estētiski balansē starp Šekspīru un publicistiku. Tā apzināti ir nevienmērīga, apzināti saasināta, taču šajā izkāpinājumā arī nogurdina. Šķiet, ka režisors īsti neuzticas skatītāja spējām nolasīt zīmes, kas ir acīmredzamas, tāpēc tās intensīvi uzsver un izkāpina. Viņa skatījums uz nākotni nesola pat atelpu, par pozitīvu atrisinājumu nerunājot. Ar asiņainu valdnieku nāvi neko atrisināt nevar, ja tos nomaina citi, ne par gramu labāki valdnieki.
Hamlets
Rīgas Krievu teātrī 29.IV, 11., 26.V plkst. 19, 27.V plkst. 17, 3., 4.VIII plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–30