Viljama Šekspīra traģēdijas Romeo un Džuljeta nemainīgā popularitāte nes lielu peļņu Veronai, kurā notiek lugas darbība. Tur ir gan Džuljetas balkoniņš, kas, kā atgādina Valmieras teātra izrādes programma, piebūvēts pēc tūristu pieprasījuma, gan no Franko Dzefirelli filmas dekorācijām patapinātā Džuljetas gultiņa, bet cienītāju pūļi stāv rindā, lai nofotografētos, ar roku sagrābuši Džuljetas pieminekļa bronzas krūti.
Tieši ar šādiem videokadriem – piemineklis ekrāna centrā un laimīgi tūristi, kas mainās, pozējot pie Džuljetas veidola, – skatītāji, ieejot Valmieras teātra Lielajā zālē, var sākt sevi noskaņot izrādei. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša filmētā un videomākslinieka Jēkaba Vilkārša samontētā ainiņu virkne piesaka zināmu ironiju, kas turpinās, Romeo un Džuljetas lomu tēlotājiem iznākot proscēnijā un runājot Šekspīra ievadvārdus, tekstu "mūsu kļūdas piedodiet" papildinot ar "un telefonus izslēdziet". Pēc šī jestrā sākuma izrādes turpinājums tomēr aizvirzās pavisam citā gultnē.
Saule šeit iespīd reti
Kā režisori mēdz darīt, arī Inese Mičule glīti noformētajā izrādes programmiņā ir formulējusi savu skatījumu uz Viljama Šekspīra nemirstīgo lugu, cita starpā piebilstot: "Neviļus rodas sajūta, ka tieši pasaules liekulība, nevis mīlas stāsts ir Šekspīra centrālā tēma." Iespējams, šī sajūta ir radījusi to režisores un komandas rūpīgi sacementēto drūmās, pat bezcerīgās pasaules ainu, kurā mīlestība vienkārši fiziski nevar uzplaukt, un tas arī nenotiek.
Ilzes Vītoliņas kostīmi īpaši nenodala dzimtas pēc kādām pazīmēm, un Mārtiņa Vilkārša iekārtotajā apgāztajā pasaulē ar divām augšpēdus arkām (vēlāk tās zaudēs pa balstam) pēc gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa norādes saule iespīd reti. Šekspīra teksts Raimonda Auškāpa tulkojumā rit uz priekšu, bet daļa darbības neizaug no tēlu attiecībām vai jebkādām cēloņsakarībām. Divu Veronas dzimtu pretstāve Ineses Mičules skatījumā ir bez jebkādas dinamikas un fiziskuma.
Jau pašā izrādes sākumā šis izskaitļotais statiskums Elīnas Gediņas horeogrāfijā atgādina šaha spēli ar sēdošām dzīvajām figūrām, kas dekoratīvi liecas uz priekšu un atpakaļ, savukārt balles skata deja savā groteskumā rada jautājumu, vai darbībai ir iecerēta jebkāda piesaiste konkrētam laikmetam. Masku vietā lietotie acu apsēji droši vien uzsver to, ka sabiedrība nav spējīga saskatīt, ka tās paradumi būvēti uz aizspriedumiem.
Izrādei nepalīdz arī Emīla Zilberta mūzika, kuras patētiskais plūdums vēl vairāk nostiprina sajūtu par inscenējuma smagnējību, pirmā cēliena beigās atgādinot holivudiskas klišejas. Ja laiktelpa tiek izplūdināta līdz nekonkrētām mūsdienām (?), vairs nav spēkā Šekspīra laika lietu kārtība un loģika, mērķtiecīgi tiek upurēta arī rīcības spontanitāte un nejaušības moments (te viens otru nogalina nesaskaroties un nevis nokrīt, bet pārvēršas sālsstabos, ko iepako melnos futrāļos ar aizvelkamiem rāvējslēdzējiem). Ir skaidrs – jo mazāk vietas nejaušām sakritībām, jo mērķtiecīgāks izskatās abu dzimtu savstarpēji nodarītais ļaunums.
No lugā iekodētā neloģisma, kurā visi sen jau aizmirsuši, kāpēc dzimtas ir naidā, izaug loģikas ignorēšana atsevišķās ainās jau tīri režijas darbā. Es nespēju izskaidrot režisores lēmumu likt plosīties Aigaram Apinim Kapuleti lomā pēkšņā, teju histēriskā naida uzplūdā, kamēr Klintas Reinholdes gados jaunā, bet emocionāli atsaldētā lēdija Kapuleti atrodas divu līmeņu skatuves augšējā daļā. Kāpēc Benvolio ir sieviete, attiecīgi "pieregulējot" tulkojuma tekstu?
Jā, mēs, protams, varam atcerēties, ka Oļģerta Krodera Valmieras Hamletā Horāciju atveidoja Elīna Vāne, bet netika uzsvērts, ka būtu mainīts dzimums. Inese Mičule Benvolio dzimumu maina, bet vienīgais efekts no šī paņēmiena ir tas, ka rodas sajūta – trupā aptrūcies aktieru vīriešu. Jā, ir viens teikums, uz kuru zāle noreaģē ar iesmiešanos, – kad Ineses Pudžas Benvolio ar nepārprotamu zemtekstu atgādina draugam Romeo, ka Veronā netrūkst skaistu meiteņu. Eduarda Johansona Merkucio un Rūda Bīviņa Tibalts vienkārši ir tādi, kādi ir. Un iet bojā tāpēc, ka nespēj atteikties no dzimtu naida inerces, kas visu savā ceļā iznīcina. Bet – vēlreiz atkārtošos – Šekspīram daudz kas notiek apstākļu sakritības dēļ, savukārt Valmieras izrādē viss šķiet drūmi determinēts.
Kāpēc viņiem jāmirst
Darbības fonu veido arī epizodiski pazibošais Monteki pāris – Māra Mennika un Ģirts Rāviņš –, kā arī mikroskopiskos uzdevumos nodarbinātie Januss Johansons un Ingus Kiploks, bet valdnieka loma vispār reducēta līdz nedaudz pārveidotai Ivo Martinsona balsij. Kas attiecas uz galvenajām, kā arī svarīgākajām otrā plāna lomām, atsevišķi ņemot, varētu teikt, ka visi aktieri darbojas profesionāli, tēlu loģikas ietvaros un labi saprot, ko viņu varoņi vēlas sasniegt. Piemēram, mūks Lorenco Kārļa Freimaņa atturīgajā, bet empātiskajā atveidojumā piekrīt salaulāt jauniešus, vēlāk izstrādā plānu, kā viņu mīlestību glābt, un patiesi pārdzīvo plāna izgāšanos.
Elīnas Vānes atveidotā Džuljetas aukle slēpjas aiz zināma pārspīlējuma aizsargmaskas, tomēr arī no sirds vēlas palīdzēt savai jaunajai kundzei. Taču, atņemot lugas darbībai apskurbuma virpuļa tempu un noliekot to "uz bremzēm", Šekspīra loģika vairs nav loģiska, jo skatītājam ir laiks lēnā garā analizēt, kas notiek, un tad sanāk, ka bezatbildīgi pieaugušie atbalsta pusaudžu untumu apprecēties tik tikko pēc iepazīšanās. "Viņu [Romeo un Džuljetas] jūtas nobriest, padziļinās, un viņi mēģina ietekmēt situāciju," apgalvo Inese Mičule. Tajā statiskajā uzstādījumā ar brīžiem gandrīz dekoratīvām frontālajām mizanscēnām, ko realitātē piedāvā inscenējums, šāda sajūta nerodas. Diāna Krista Stafecka un Sandis Runge var nospēlēt Džuljetu un Romeo pilnīgi noteikti, bet pašreizējā spēku samērā viņus nomāc iestudējuma smagnējība un viņi nespēj kļūt par tiem asniem, kas izlaužas cauri kopējai bezcerībai. Līdz ar to varoņu jūtu spēkam mums nākas noticēt tikai tāpēc, ka mēs zinām, ka Šekspīram tā ir rakstīts. Viņus uz priekšu virza pastāvošā kārtība un centieni to apiet, bet mazākā mērā jūtu briedums.
Ir atvieglojuma sajūta, ka Parisa tēlā režisore ļauj Krišjānim Strodam spēlēt normālu, kaut biklu un mazliet komisku jaunu cilvēku – ne ciniķi, kā reizēm redzam iestudējumos, kuros režisori cenšas iekrāsot tēlu pretstatus. Šis Pariss varētu mīlēt Džuljetu, ja viņi apprecētos, un kapličā viņš ierodas, patiesu skumju vadīts.
Izrādes beigās, lai gūtu pārliecību, ka tiešām visi visu ir sapratuši, ar režisores akceptu scenogrāfs izgaismo otrādi apvērstās dzimtu monogrammas M un C (Monteki un Kapuleti). Trīs stundu maratona beigās man nav īsti spēka par šo didaktiku sadusmoties. Izrāde atstāj pēcgaršu, bet nedaudz citādu, nekā tās veidotāji varētu cerēt. Tā vietā, lai domātu, kā pasaules nepareizā kārtība ārda cilvēku dzīvi, man jādomā, kā neveiksmīgi izvēlēti režijas paņēmieni nogremdē labu ieceri.
ROMEO UN DŽULJETA
Valmieras teātrī 10., 11.XII plkst. 13, 12., 13.XII plkst. 18.30, 15.XII plkst. 13, 7., 8.I plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 19–28