Līdzīgi kā citos šāda veida mākslas notikumos, arī Paulas Vītolas izstāde Gaismas darbi RIXC galerijā ir mākslinieciski zinātnisks eksperiments, kurā novilkt skaidras robežas starp abām disciplīnām nav ne iespējams, ne vajadzīgs, – tehnoloģijas ir gan iedvesmas avots, gan materiāls, savukārt radītais rezultāts ir estētisks skaņu, krāsu un citu vizuālu formu apkopojums un tehniski inovatīvs izgudrojums. Paula Vītola Gaismas darbos atsevišķus tehnoloģiskus paņēmienus izmanto jaunos, tiem lielākoties neparedzētos veidos, lai skatītājam atklātu to darbības principus un pievērstu uzmanību šo procesu eksistencei vispār.
Zinātniskā poētika
Izstādes anotācijā teikts, ka darbi "aicina ieskatīties tehnoloģiju patiesajā "sejā"". Negribas piekrist, ka tehnoloģijām būtu kāda viena "seja" jeb īpaši patiesa būtība, tāpēc arī ekspozīcijā redzamais jāuztver kā viena no versijām, kas šos procesus atklāj no ikdienā neizmantota skatpunkta. To ir vadījusi interese par neredzami klātesošo, lietām un procesiem, kas ievijušies mūsu ikdienā tik ļoti, ka kļuvuši pašsaprotami un nemanāmi. Šāda "neredzamo lietu vizualizācijas" motivācija raksturīga lielai daļai laikmetīgās mākslas, savukārt Paulas Vītolas darbus varētu pieskaitīt datu vizualizācijas žanram, kas cenšas tvert informācijas un komunikācijas tehniskos mehānismus, pašam informācijas saturam topot sekundāram.
Kā var noprast pēc nosaukuma, izstādes darbos māksliniece pievērsusies neparastām gaismas fizikālajām īpašībām, izmantojot to kā informācijas kodēšanas instrumentu. Darbā Saules celiņi tā ir saules gaisma, instalācijā Gaismas tīkls tiek izmantota LED lampiņa. Empīriski pētnieciskā ievirze tomēr nejauši ietvērusi arī blakusefektus – gaismas motīvs uzvedina uz nedaudz poētiskākām noskaņām, nekā varbūt iecerēts, liekot domāt par gaismu kā ētisku kategoriju, kas tradicionāli saistās ar dzīvei un eksistencei būtisko, pozitīvo un pacilājošo. Iespējams, to pastiprina arī izstādes norises laiks, kas sakrīt ar gada tumšākajām dienām un krāsaino spuldzīšu visuresamību. Nejaušais blakusapstāklis Paulas Vītolas darbus padara emocionālāki iedarbīgākus, izstādes apmeklējuma laikā uzlādējot skatītāju ar papildu gaismas devu.
Virtuāli un manuāli
Pašos darbos nav ne miņas no sentimentālisma, gaisma Paulai Vītolai ir saistoša kā materiāls. Instalācijā Gaismas tīkls (2016) ar mākslīgo LED gaismu tiek veidots interaktīvs digitālais zīmējums, kura veidošanā un pārveidē izstādes apmeklētājs var piedalīties, aizsedzot vai atsedzot lampiņu mehānismus. LED gaismas rada pikseļu plūsmas, kas pārtop melnbaltos kustīgu ģeometrisku ornamentu attēlos. Tiesa, tas nav tikai tāds virtuālas pakāpes abstrakcionisms – darbs atspoguļo virtuālo datu veidošanās principus, tie tiek darbināti manuāli, un tos virza nevis kāds mākslīgais intelekts, bet skatītāja roka. Abi ekrāni viens otram sūta attēlus, kas veidoti saskaņā ar tiem principiem, kuri virza interneta darbību, – mums tik labi pazīstamā vide Paulas Vītolas pārveidojumā ieguvusi pavisam citu veidolu.
Mazliet sarežģītāks ir darbs Saules celiņi (2017) – saules gaisma tiek izmantota kā skaņas ierakstīšanas mehānisms, izstādes telpās to gan nevar dzirdēt, taču tā tiek pārstāvēta ierakstīto "plašu" formātā. Vizuālajā līmenī dominē šī procesa videoieraksts – pie dzelzceļa sliedēm izkārtoti paštaisīti ierakstīšanas līdzekļi, ko tikpat labi varētu noturēt par savdabīgu urbānās ainavas papildinājumu, un ar saules gaismas atspīduma vibrāciju palīdzību tiek ierakstīti apkārt esošie skaņas signāli.
Līdz galam izprast procesa sarežģītību man neizdodas, un tas, iespējams, ir bijis autores nolūks – tā nav fizisku procesu ilustrācija, kādas atceros no grāmatas Fizika mazajiem. Paula Vītola kā iedvesmas avotu min Aleksandra Greiema Bella XIX gadsimtā radīto gaismas telefona ierīci, kas izmantoja saules enerģiju un bija pirmā bezvadu elektroniskā komunikācijas ierīce. Solārās tehnoloģijas kopš tā laika ir vērā ņemami progresējušas, un to izmantošanas iespējas sasniegušas grūti aptveramus apmērus, pat ja biežāk par šīm iespējām lasām ziņās, nevis izmantojam sadzīvē.
Paradoksālākais ir tas, ka pat XIX gadsimta tehnoloģiju principi, ko redzam Paulas Vītolas darbos, šķiet sarežģīti un neizprotami. Mākslinieces nolūks ir bijis atsegt šo mehānismu darbību – bez šaubām, tie ir mums visapkārt, tie ir nozīmīga daļa no mūsu dzīves, taču vidējais lietotājs par tiem neko īsti nezina. No vienas puses, šādu mākslinieces nostādni var uztvert kā pārmetumu par sabiedrības muļķību – vai tiešām ikvienam viedtelefona lietotājam ir jābūt informācijas tehnoloģiju speciālistam? Taču diez vai tas ir iemesls, kāpēc Paula Vītola pievērsusies dabas parādību un komunikācijas tehnoloģiju aktualizēšanai mākslas objektos.
Plašākā mērogā Gaismas darbi aktualizē jautājumus, ko mēs vispār zinām par savu dzīvi un pasauli, ietiecoties savdabīga tehnoeksistenciālisma apvāršņos. Vienlaikus izstāde atstāj sajūtu, ka tajā redzamais vēl ir tikai trenēšanās, taustoties sarežģītajā komunikāciju, tehnoloģiju un mūs kā fizisku ķermeņu tīklos, taču vēl pilnībā neizmantojot tiem piemītošo māksliniecisko potenciālu.
Paula Vītola
Izstāde Gaismas darbi RIXC galerijā līdz 10.II