Otrdiena, vakars starp divām darba dienām, Viļņā – Pixies koncerts. Šī dilemma pagājušajā nedēļā daudziem nelika mieru – vēl laikā, kad nozīmīgu grupu koncerti pie mums bija retums, aizskrietu nedomājot, bet tagad esam tā izlutināti, ka spējam atteikties pat no tā, par ko varbūt esam sapņojuši visu dzīvi (daļu no tās pat nesapņojuši, jo grupa līdz 2004. gadam bija izjukusi), bet tagad darbs, slinkums, mīļotais ekrāns, dārga degviela… It kā jau šo kūtrumu attaisno fakts, ka Pixies pirms dažiem gadiem uzstājās Positivus Salacgrīvā, tomēr festivāls atšķiras no atsevišķa koncerta, kur visi saprot, uz ko ir atnākuši, un arī cilvēki uz skatuves zina, ka šovakar spēlē tieši saviem faniem, nevis popmūzikas festivāla apmeklētājiem, kuri aizgājuši paskatīties, kā gan padzīvojušu mūziķu izpildījumā skan klasika, par ko sazin kāpēc jūsmo viņu vecāki.
Manifests, nevis hiti
Tīri nosacīts ir arī apgalvojums, ka Pixies ir hiti, ko zina vai katrs, jo lielākā daļa grupas dziesmu ir visai specifiskas, ar mainīgiem ritmiem, klusāki brīži, kad skan tikai basģitāra un bungas, mijas jeb pārklājas ar sirēnveidīgām soloģitāras skaņām, gandrīz čuksti – ar apdullinošiem kliedzieniem. Pēc Pixies koncertiem, protams, var izveidot trīsdesmit vai vairāk izskanējušo dziesmu sarakstus, tomēr tie uztverami pirmkārt kā mākslinieku pārstāvētās, no žanru dalījumiem vēl brīvās mūzikas, pat kultūras manifesti, kuros dziesmas netiek pieteiktas vai citādi izceltas.
Ja tomēr pakavējamies pie atsevišķām dziesmām – daudzveidīga roka ballītēs perfekti iederas Velouria, taču pazinēji lec gaisā, kad ieskanas pirmie akordi no Monkey Gone to Heaven un Where Is My Mind, par kuras atgriešanos apritē ar savu kaverversiju parūpējās Placebo, kas ir viena no Pixies iedvesmotajām britu grupām, tāpat kā The Smashing Pumpkins no Čikāgas. Tomēr vispazīstamākā grupa, kuru pirmo reizi izdzirdot uzreiz kļuva skaidrs, ka tieši šie mūziķi ir Pixies avangarda postpankroka jeb tolaik vēl nenovazātā indie stila tiešie radinieki, bija Nirvana. Taču Kurts Kobeins ņēma to visu pārāk nopietni un skarbi, bez tās veselīgās ironijas un pat teatrālisma, kas Pixies mūzikā vienmēr ir bijis klātesošs, tāpēc Kobeina sen vairs nav (tāpat kā Leina Steilija no Alice in Chains), toties Pixies spēlē, un grupas koncertos šodien ir pa pilnam to, kuri izauguši ar Nirvana un tikai pēc tam iepazinuši Pixies, kaut gan pēc kalendāra abas apvienības radušās gandrīz vienā laikā dažādās ASV pilsētās: Pixies – Bostonā 1986. gadā, Nirvana – gadu vēlāk Sietlā.
Perfekti kā pulkstenis
Koncerta vieta – Viļņas Botāniskais dārzs – ir lieliska. Egļu ieskauta pļava, kurā uzcelta vidēja lieluma skatuve. Sajūta, izbaudot visā pasaulē nozīmīgas grupas koncertu vēl intīmākā gaisotnē nekā kādas vietējās pašreizējās zvaigznes, ir fantastiska, gandrīz neticama, un negribas pat iedomāties tās garām palaistās iespējas nomocītā cilvēka sajūtas gadījumā, ja tomēr noslinkotu un neaizbrauktu.
Mūziķi ne vien perfekti dara savu darbu, bet arī izbauda to, redzot, ka viņu pagātnē paveiktais daudziem cilvēkiem joprojām ir nozīmīgs. Deivids Lavrings pie bungu komplekta jūtas kā zivs ūdenī, liekot atcerēties, ka spāņu, portugāļu un franču valodā bungas sauc par enerģijas avotu jeb bateriju, soloģitārists Džojs Santjago izvilina no instrumenta visu, ko no viņa esam pieraduši sagaidīt, savukārt Bleks Frānsiss vienkārši izdzied visu savu dziedamo, jo nekā tehniski sarežģīta tur nekad nav bijis, ja nu vienīgi atbilstoši savām pašreizējām spējām pārāk neaizraujas ar agrāk bieži vien piekopto kliegšanu. Pēc skata Pixies dalībnieki atgādina visparastākos ļaudis, kādi varētu nākt pretī pa ielu, un nezinātājs nepateiktu, ka tie ir skatuves mākslinieki. Koncertā nav nekādu dekorāciju, ekrānu vai citu šova elementu – tikai mūzika, ko rada cilvēki mūsu acu priekšā.
Lenčantina – zelts!
Lieliska ir arī oriģināldalībnieces Kimas Dīlas vietā nākusī Pasa Lenčantina ar Pixies mūzikā tik svarīgajām basģitāras partijām un otro vokālu. Viņas muzikālā izglītība, visticamāk, lielā mērā ietekmējusi arī to, cik izcili grupa skan šodien. Pasa, būdama argentīniešu izcelsmes klavierspēles profesora meita, pati spēlē klavieres un vijoli kopš agras bērnības, bet pieredzi rokmūzikā guvusi, pirms Pixies spēlējot Tool solista Meinarda Džeimsa Kīnena grupā A Perfect Circle un The Smashing Pumpkins dalībnieku Billija Korgana un Džimija Čemberlina īslaicīgajā apvienībā Zwan. Pixies sastāvā viņa jau sen vairs nav nekāda Kimas aizstājēja, bet pilnvērtīga dalībniece.
Kā vienā elpas vilcienā dāvājuši visu klātesošo dzīvē tik svarīgo Pixies devu, mūziķi ar sirsnīgiem rokas mājieniem un smaidiem atvadās, tūliņ salec baltā Mercedes busiņā ar tumšiem stikliem, kas jau pieripināts pie skatuves, droši vien zinot, ka nekādas piedevas ne pēc kāda skaļuma ovācijām nav paredzētas, un prom ir.
Žēl, protams, ka tas nenotika Rīgā vai Siguldā, bet mums joprojām laiku pa laikam jāsamierinās, ka Lietuvā un Igaunijā turnejās piestāj mūziķi, kurus mēs gribētu dzirdēt šeit. Arī Niks Keivs tūliņ augustā būs abās kaimiņvalstīs, bet ne Latvijā, toties pie mums būs The Cure un Dead Can Dance. Ja atkal visus publiskos pasākumus neaizliegs, jo kroņvīrusam talkā jau steidzas Pixies uz debesīm vēl neaizraidīto mērkaķu kaite.