Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +3 °C
Viegls lietus
Svētdiena, 22. decembris
Saulvedis

Vitāls stāsts par zudušo laiku. JRT izrādes Melnais piens/2024 recenzija

Jaunā Rīgas teātra izrādē Melnais piens/2024 tiek piedāvāta teātra mīlestības un melanholijas, vienlaikus arī latviešu tautas dainu nešpetnā humora pilnā dziesma par laikiem, kurus lielākā daļa no mums ir pieredzējusi, bet kuri nu jau ir pagātne

Jaunā Rīgas teātra (JRT) un režisora Alvja Hermaņa izrāde Melnais piens/2024 vienlaikus ir un nav tāda, kāda bija pirmajā reizē pirms četrpadsmit ar pusi gadiem. Tā joprojām ir poētiska un emocionāli trāpīga. Kanva, scenārijs un gandrīz visas zīmīgākās epizodes ir saglabātas, tomēr, pirmkārt, mainījies ir konteksts, mainījusies vizualitāte un arī aktieri. 2010. gada Melnajā pienā bija Vilis Daudziņš un sešas aktrises, kuru vidū JRT vairs nestrādājošās Iveta Pole un Liena Šmukste. Viņu abu vietā ir stājusies jaunā aktrise Aminata Grieta Diarra, jo atbilstoši tendencei laukos sarukt tradīcijai turēt viensētā gotiņu govis izrādē nu ir tikai piecas.

Šajā Melnajā pienā vairs nav lielo, skumjo govju portretu. Vienīgā dekorācija – siena guba spēles laukuma kreisajā pusē un Kristapa Kalna fotogrāfija ar Imanta Ziedoņa un Viļņa Titāna izveidoto Valpenes piramīdu, kuras katrā akmenī, kā uzzinu izrādē un pēc tam izrādes programmā, iekalta tautasdziesma vai etnogrāfiska zīme un 33 vietvārdi un vairs neesošu māju vārdi. Dekoratīvi jauks ir arī Piena Ceļa atveidojums: aktrišu govs ragu galos iemirdzas mazas, spožas zvaigznītes (tās mirdzēja arī iepriekšējā iestudējuma versijā). Šoreiz Piena Ceļš parādās arī uz režģotajiem zāles griestiem.

Ķēžu karuselis

Izrādes norise raisa gan melanholiju un skumjas, gan pamatīgu jautrību, ko īpaši nodrošina Viļa Daudziņa atveidotais bullis – aktiera precīzi tvertā dzīvnieka kustību un sejas (purna) apstulbuši infantilo izteiksmju partitūra. Piena kā simboliskas substances tēlā nolasās diskusija ar Imanta Ziedoņa Poēmu par pienu (1976). Ziedoņa liriskais varonis arī apjūsmo sievietes krūšu apaļumu, kam liela nozīme izrādē, kurā visas aktrises apveltītas ar pamatīgiem krūšu polsteriem, un arī velk paralēles starp cilvēku un govju (un briežu) mātēm. Arī Ziedonis – atbilstoši indiešu kultūrai – sakralizē govi. Tomēr Poēmas par pienu personāžs nejūtas laukos kā piederīgā vietā, lai arī viņa pasaules izjūtai ir svarīgi, ka lauki ar piena govīm katrā viensētā pastāv.

Izrādes Melnais piens/2024 govs kā kaut kas vairāk par mājlopu ir centrālais motīvs. Apbrīnojami skaistas ir rituālās ainas – ķēžu karuselis, ko savam saimniekam sarīko visas piecas govis, piena pārliešana ar tikai tam raksturīgu čurkstoņu, Viļa Daudziņa nēšu griešana uz riņķi, no spaiņiem neizlīstot ne lāsei tur salietā piena. Un pavisam īsts melnais piens kā lāsta un burvestību zīme, sasaucoties ar citu Alvja Hermaņa izrādi – Zilākalna Marta. Jau iepriekšējās izrādes aktieriem un režisoram savācot stāstus par laukiem un gotiņām, sižetiski iezīmējās Latvijas vēstures stāsts – no mežabrāļiem līdz lopkautuvei, kurā iznīkst gadsimtiem iekoptās saimniecību tradīcijas. Šoreiz lopkautuves īpašnieks ir menedžeris tīrā, izgludinātā kreklā ar planšeti rokā un lopu kaušana izvērsusies līdz niansei mehanizētā, atsvešinātā norisē.

Lopiņa dvēsele

Aktrises no padzīvojušām lauku sieviņām pārtop par skaistās kleitās tērptām (kostīmu māksliniece Jana Čivžele) sievišķīgi kuplu formu īpašniecēm – govīm ar gracioziem baltiem ragiem, dzelteniem numuriem ausīs un zvaniņiem kaklā – vairs ne aizskatuvē, bet skatītāju acu priekšā, tādējādi ne brīdi neliekot aizmirst, ka tas, ko redzam, ir teātris, un mums tiek piedāvāta teātra mīlestības un melanholijas, vienlaikus arī latviešu tautas nerātno dainu nešpetnā humora pilnā dziesma par tiem laikiem, kurus lielākā daļa no mums ir pieredzējusi, bet kuri nu jau ir pagātne. Tie ir laiki ar Straumēniem līdzīgām lauku sētām un gotiņām tajās. Kā izrādes programmiņā raksta Vilis Daudziņš: "Mūsu saikne ar dabu nekur nav pazudusi. Pietika uznākt pandēmijai, un pilsētnieki metās uz laukiem un sāka dzīvot gluži kā vecos laikos. [..] Un tomēr dīvaini – nepamet sajūta, ka mēs visi esam kāda liela laikmeta aiziešanas liecinieki."

Tas, ko Alvis Hermanis dara ar aktieriem šajā izrādē, ir – ieliekot strukturētā konceptuālā ierāmējumā un precīzās ārējās izpausmēs, ļauj viņiem būtu pašiem, izpausties savas personības koordinātās. Viļa Daudziņa mierīgā, nosvērtā vīrišķība, surdinētais, iekšupvērstais Janas Čivželes temperaments, mazliet trakā, jutekliski nospriegotā Kristīnes Krūzes skatuviskā esamība, Elitas Kļaviņas trauslais jūtīgums, kas negaidīti izvēršas Latgales sieviņas veselīgajā attieksmē pret pasauli, Sandras Kļaviņas lielo acu skumjas un tikko jaušamā neirastēnija – tam visam ir vieta gan buļļa un lauku sētas saimnieka, gan govju un lauku sievu atveidojumā.

Milzīgs prieks ir skatīties Aminatas Grietas Diarras aktierdarbā – gan tāpēc, ka viņas vecākās kolēģes savu meistarību un talantu sen apliecinājušas un turpina apliecināt arī šajā izrādē. Viņas Musja (viņu 2010. gadā atveidoja pašlaik Musjas saimnieci Marianni spēlējošā Elita Kļaviņa) ir apbrīnojama dzīvesprieka, vitalitātes un vienlaikus imanentu skumju iemiesojums, lielajās, brūnajās acīs gan dzīvniecisks tiešums, gan pārpasaulīgs viedums – lopiņa dvēsele. Un stīvo "pakaļkāju" kustības līdz ar viegli seksualizēto gurnu gorīšanu aktrisei arī padodas lieliski.

Silvija Radzobe savā recenzijā No dziļumiem par pirmo Melno pienu rakstīja, ka tam, ka aktieri spēlē gan dzīvniekus, gan to saimniekus, ir jēdzieniska, ne tikai teatrālas izspēlēšanās nozīme: "Cilvēks un dzīvnieks (govs) ir viens veselums, turklāt cilvēks pēc savas, nevis pēc kāda cita (ļaunas) gribas pārvēršas dzīvniekā (un otrādi)" (NRA, 2010. gada 1.jūlijs).

Tas, kas gandrīz pirms piecpadsmit gadiem izskanēja kā augstā dziesma izzūdošai, bet joprojām dzīvai dzīvesziņai, kurā cilvēks un lopiņš ir daļa no veseluma, šodien jau skan kā rekviēms kaut kam uz mūžiem zudušam, tomēr pārsteidzošā kārtā izrāde neatstāj traģisku pēcgaršu – tik daudz tajā vitālas dzīvelības. Šķiet, vēl ir iespējams šo dzīvotgribu transformēt citās kvalitātēs, pat ja tā vairs nav sieviņa ar gotiņu.

Elita Kļaviņa izrādes programmā, kurā lasāmi arī viņas vecvecāku lauku stāsti, raksta: "Un es sapratu, ka man šī izrāde vajadzīga tieši šobrīd. Pasaulē, kas piedzīvo mūsu laika brutālākos karus tā, it kā cilvēce būtu pazaudējusi morālo kompasu, tiešām jēdzīgākais, ko varam darīt, ir ieskatīties govij acīs." Labāk es nevaru pateikt.

Melnais piens/2024
JRT Jaunajā zālē 3.–6., 15., 16.X, 2., 3.XI plkst. 19, 5., 8.XI plkst. 18
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja