Gada aktrise
Baiba Broka, Aspazija izrādē Aspazija. Personīgi, Matrjona izrādē Tumsas vara un loma izrādē Divpadsmit krēsli Jaunajā Rīgas teātrī
Spēlmaņu nakts balvai esmu izvirzīta par trim lomām, taču par apjomīgāko un sarežģītāko pati uzskatu Aspazijas lomu izrādē Aspazija. Personīgi, tāpēc mana atbilde visvairāk attiecas uz to. Lai nospēlētu Aspazijas lomu, man, pirmkārt, cilvēciski bija vajadzīga drosme radīt savu versiju par tik izcilu literāti un personību, kāda ir Aspazija, kuras tēls ir dažādu priekšstatu apvīts. Otrkārt, profesionāli, iespējams, plašākā apjomā, nekā veidojot citas lomas, man bija svarīga literārā un vēsturiskā materiāla apguve, lai būtu droša, ka mūsu radītais stāsts par Aspaziju ir faktos pamatots, ar cieņu un mīlestību radīts.
Daiga Kažociņa, Vivjena Bēringa izrādē Prāts Latvijas Nacionālajā teātrī
Lai nospēlētu šo lomu, man gan kā cilvēkam, gan kā aktrisei vajadzēja saprast, ka lieliska humora izjūta un intelektuālā kapacitāte palīdz saglabāt pašcieņu situācijās, kurām tu nevari būt gatavs.
Guna Zariņa, Aņisja izrādē Tumsas vara, Nadežda izrādē Cerību ezers un loma izrādē Divpadsmit krēsli Jaunajā Rīgas teātrī
Man ir tikai secinājumi, jo līdz nospēlēšanai ir grūti un šaubas, un turklāt tā jau ir kaut kāda pagājusī dzīve. Vēlreiz pārliecinājos, ka laba ideja izved cauri visneizejamākajiem šaubu džungļiem, ka mani labie darbabiedri ir vislabākie biedri, ka es nevaru neko izdarīt, ja režisors mani nemīl, ka kopā radīt ir visjēdzīgāk un visinteresantāk, ka precizitāte ir mans galvenais darbarīks, ka man joprojām patīk iztaisīties.
Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Navāla izrādē Ugunsgrēki un Felicita izrādē Bovarī kundze Dailes teātrī
Veidojot Navālas lomu izrādē Ugunsgrēki, man kā cilvēkam bija jāmēģina pēc iespējas vairāk atsvešināties no šī tēla un vienkārši izstāstīt šīs sievietes stāstu. Un varbūt tieši tāpēc šī ir viena no manām vispersoniskākajām lomām. Tikko spēlējām Ugunsgrēkus 13. novembra vakarā – burtiski vienlaikus ar notikumiem Parīzē. Šīs izrādes aktualitāte ir baisa, un mēģināt no tās cilvēcīgi atsvešināties kļūst arvien grūtāk. Taču kā profesionālim šī bija brīnišķīga iespēja strādāt, manuprāt, izcilā komandā, ar gudru un asprātīgu režisoru, kuram man atlika tikai ļauties un uzticēties. Paldies Mārtiņam Eihem!
Jekaterina Frolova, Fro izrādē Fro Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī
Man kā cilvēkam vajadzēja būt atklātai, gatavai atklāt sevī kaut ko jaunu un saprast, ka arī mēs mākam mīlēt un ka mīlestība ir jūtas, kas ir aktuālas visos laikos.
Man kā profesionālei vienkārši vajadzēja ticēt mūsu brīnišķīgajam režisoram Ruslanam Kudašovam un kopā ar viņu būt un strādāt. Man gribējās tuvāk iepazīt Andreju Platonovu – kā viņš saprot mīlestību, ko viņam tā nozīmē –, tāpēc izlasīju visu viņa saraksti ar sievu, kas man ļoti palīdzēja.
Maija Doveika, Antigone izrādē Antigone Latvijas Nacionālajā teātrī
...kā cilvēkam vajadzēja saprast, ko nozīmē brīvprātīgi atdot savu dzīvību, turot garīgo pasauli augstāk par materiālo un Dieva likumu augstāk par cilvēka likumu.
...kā aktrisei vajadzēja saprast, kā lai es skatītājam zālē lieku noticēt šim neticamajam stāstam. Kā mītu padarīt par realitāti šeit un tagad.
Gada aktieris
Andris Keišs, Ostaps Benders izrādē Divpadsmit krēsli, Kalošins, Homutovs izrādē Provinces anekdotes un Viktors izrādē Cerību ezers Jaunajā Rīgas teātrī
Šī tiešām bija ļoti dažādu atveidojamo raksturu pilna sezona. Gan sava prāta šausmu kambaros iedzītais Kološins no Provinces anekdotēm, gan pa dzīvi lidojošais Ostaps Benders no 12 krēsliem, gan skatuves dzīvi slāpstošais šoferis Vitja no Cerību ezera.
Visapjomīgākā no tām ir Ostaps, tāpēc runāšu par to. Vispirms jau bija skaidrs, ka daudziem galvā jau dzīvo viņu iztēles radītais Benders un ka vajadzēs jaudīgus argumentus, lai pierādītu, ka var būt arī savādāk. Otrkārt – vēl nekad nebiju saskāries ar tik liela apjoma lomu un teksta daudzumu. Treškārt – pēc diezgan ilga pārtraukuma lielākā daļa JRT aktieru atkal satikās vienā iestudējumā. Atlika tikai ļauties azartam un priekam, kas manī pamodās.
Tīri cilvēciski es sajūsminos par Ostapa Bendera māksliniecisko optimismu un pašapziņu, lai gan negribētu viņu satikt, jo saprotu, ka viņš no manis mierīgi varētu dabūt summu, kas viņam nepieciešama... Es ļoti novērtēju Alvi un savus kolēģus, jo bez viņu palīdzības man būtu daudz grūtāk.
Artūrs Skrastiņš, Šarls Bovarī izrādē Bovarī kundze Dailes teātrī
Lai nospēlētu šo lomu, man kā cilvēkam vajadzēja saprast, cik tu esi gatavs ziedoties otra dēļ, savukārt kā profesionālim saprast, ka tev visa sava enerģija ir jāatdod partnerim.
Dainis Grūbe, Alans Strengs izrādē Equus un Mihaels izrādē Visas viņas grāmatas Dailes teātrī
Šis ir grūts jautājums, jo darba procesā ir ļoti daudz lietu, par kurām tiek domāts, un līdz ar to daudz kas aizmirstas jau līdz pirmizrādei. Runājot par Alanu Strengu, man bija svarīgi saprast tieši to, kas notiek viņa ģimenē, kādas ir attiecības starp ģimenes locekļiem. Padziļināti ielūkoties tajā man palīdzēja psihoterapeite Gunta Andžāne. Viena viņas lekcija spēja atbildēt uz daudziem man svarīgiem jautājumiem.
Gundars Grasbergs, Kreons izrādē Antigone Latvijas Nacionālajā teātrī
Nevarēšu pastāstīt visu, par ko domāju vai ko esmu sapratis saistībā ar izrādi Antigone un Kreona lomu tajā, bet kā cilvēks es domāju – cik manī vēl ir palicis no "antigonisma", cik es vēl spēju pats iestāties un cīnīties par lietām, kurām ticu. Vai ir vēl kas tāds valstiskā līmenī vai mākslā, kā dēļ es vēl būtu gatavs iet līdz galam, jo ērtāka un populārāka ir tāda normāla vienaldzība. Kā savas – Kreona – lomas aizstāvis es sapratu, cik neapskaužamā situācijā principā nonāk jebkurš, kurš kaut ko uzņemas vadīt vai valdīt. Tu principā zaudē personisko brīvību noteikt lietas, jo esi atkarīgs no tik daudziem un daudz kā – pat no paša pasludinātajiem principiem, un vienīgā izeja ir kompromisu māksla, lavierēšana kā pa purva ciņiem starp uzskatiem un principiem, jo "tā vajag" – vienkārši atpakaļceļa nav. Ir tikai bailes no krišanas un nodevības. Ir tik sasodīti daudz iemeslu, kāpēc es "nevaru", kaut gan cilvēcīgi gribētos teikt "jā"! Lamatas sev pašam.
No profesionālā viedokļa vēlreiz pārliecinājos, ka lielākā vērtība mūsu profesijā ir gudri, atdevīgi, uz skatuves tērēties spējīgi partneri un jūtīgs, inteliģents režisors.
Juris Žagars, Pāvels Fjodorovičs Protasovs izrādē Saules bērni un Frenks Strengs izrādē Equus Dailes teātrī
Lai nospēlētu šo lomu, man kā profesionālim vajadzēja veidot tēlu bez iepriekšējām, jau atstrādātām savām aktieriskajām klišejām. Tas bija jauns tips manā biogrāfijā, bija jāmeklē ļoti atšķirīgs raksturs.
Kā cilvēkam man tā īsti neko nevajadzēja saprast. Es to tipu sapratu pilnībā, visā viņu attaisnoju un diemžēl – vai par laimi – atradu daudz kopīga. Reizēm spēlējot kļūst bail, cik adekvātas man pašam liekas Protasova reakcijas tik neadekvātās situācijās. Brīnišķīga loma izcilā dramaturģijā.
Lauris Subatnieks, Mārtins Daiserts izrādē Equus Dailes teātrī
Sākumā es jutos par jaunu šai lomai, bet – jo vairāk es sevi ķidāju, jo vairāk es sapratu, ka tā ir tieši laikā. Es centos saprast krīzes situācijas, kas piemeklē cilvēkus gan personiskajā, gan profesionālajā ziņā: ko tu esi paveicis? Vai tas ir bijis pareizi vai nepareizi? Ko darīt tālāk? Lielas lomas vienmēr ir izaicinājums un prasa no aktiera maksimālu koncentrāciju un savu iekšējo spēku mobilizāciju. Kopā ar režisoru ir ļoti svarīgi saprast katras ainas temperatūru, kādā darboties, un neizkrist no kopējā konteksta.