Viņas stāstīs, jokos, dejos, dziedās, recitēs, ārdīsies un priecāsies.
Veidot šo iestudējumu Latvijas Leļļu teātris ir uzaicinājis režisori Elīnu Cērpu, kura 2022. gada beigās pēc četrpadsmit Nīderlandē pavadītiem gadiem ir atgriezusies Latvijā. Lai izprastu Latvijas neredzīgo jauniešu kopienas mākslas pieejamības vajadzības, viņa šajā laikā veikusi izpētes sesijas ar neredzīgiem jauniešiem. Režisore savā komandā aicinājusi dzejnieku un tulkotāju Matiasu Knollu, horeogrāfi Nou Simonsu, scenogrāfi Pamelu Butāni, kā arī komponistu un skaņu mākslinieku Staņislavu Kuļikovu.
"2023. gada vasarā Mārtiņš Eihe man vaicāja, vai es gribētu strādāt ar neprofesionāliem aktieriem un meklēt stāstu kādā noteiktā kopienā. Man vienmēr ir bijusi interese strādāt ar neredzīgiem cilvēkiem savu personisko iemeslu dēļ. Šī bija lieliska iespēja realizēt šo ieceri un izveidot izrādi. Īsā laikā es sazinājos ar Latvijas Neredzīgo biedrības jauniešu organizāciju un satikos ar pretimnākošiem un talantīgiem cilvēkiem," atklāj E. Cērpa, kura uzaicinājusi trīs neprofesionālas aktrises.
Materiāla ķidāšana
Izrādē Gaisma, es tevi dzirdu piedalīsies trīs dažādu fakultāšu studentes ar redzes traucējumiem: Agnese Puisāne, Elīza Kupruka un Sindija Šteinberga. "Agnesei Puisānei ir milzīga interese kļūt par aktrisi, ir brīnišķīgi strādāt kopā ar tādu cilvēku. Par Elīzu Kupruku es uzdrošināšos teikt, ka viņa ir sajaukums starp Bjorku un Dženisu Džoplinu. Absolūts brīnums! Savukārt Sindija Šteinberga pēc dabas ir klusa, bet ārkārtīgi precīza savos novērojumos un var raksturot jebkuru tēmu, kas saistīta ar neredzīga cilvēka ikdienas izaicinājumiem," piebilst režisore.
Meitenes runās par to, kā tas ir – būt neredzīgam cilvēkam. "Šī izrāde ir dokumentāls vēstījums par mums pašām. Tajā ir iekļauti stāsti no mūsu un citu mums pazīstamu cilvēku dzīves. Mēģinājumu procesā mēs tikāmies, sarunājāmies un ierakstījām savas domas un viedokļus. Daudzas stundas garo materiālu mēs simtiem reižu klausījāmies, ķidājām un jau pēc tam izveidojām dramaturģiju, kas tika pārveidota Braila rakstā," ar iestudējuma veidošanas procesu iepazīstina A. Puisāne.
Bez robežām
Izrāde ar savu pieeju caur pieskārieniem sniedz papildinājumu teātra valodas attīstībā un ir jauna pieredze visiem: gan publikai, gan arī izrādes protagonistēm un visai teātra radošajai komandai. Iestudējuma izteiktā akustiska un taktilā dimensija padara to īpaši piemērotu arī neredzīgo cilvēku publikai. "Man bija viegli strādāt ar šīm meitenēm, jo viņas ir ārkārtīgi jūtīgas pret skaņu – katra mazākā detaļa, ko es pieliku klāt, tika pamanīta un izprasta," par darba procesu stāsta skaņu mākslinieks S. Kuļikovs.
Izrādes scenogrāfe P. Butāne atklāj, ka tā arī viņai ir bijusi jauna pieredze. "Šī izrāde ir par robežām un to pārkāpšanu. Sabiedrība nosprauž šīs robežas un sadala sabiedrību grupās, bet mums būtu jātiecas uz to apvienošanos. Scenogrāfijas veidošanas process bija aizraujošs, jo mainīja to, kā domāt par telpu tā, lai tā būtu uztverama gan redzīgiem, gan neredzīgiem cilvēkiem. Kopā ar meitenēm mēs esam testējuši, kas strādā, kas nestrādā," skaidro scenogrāfe.
Jauni meklējumi
"Kamerzāle ir vieta, kur mēs izmēģinām jaunas lietas," akcentē Latvijas Leļļu teātra vadītājs M. Eihe. Pirmā izrāde pēc atgriešanās Krišjāņa Barona ielas restaurētajā ēkā ir bijis režisores Lienas Šmukstes darbs Čuči, Spilventiņ!, kas ir paredzēta mazuļiem no deviņu mēnešu līdz divu gadu vecumam un bija mēģinājums saprast apmeklētāju nepieciešamību pēc šāda veida mākslas darbiem. Visas izrādes pārdotas – tā ir atbilde uz Latvijas Leļļu teātra uzdoto jautājumu.
Jau pēc tam Kamerzālē parādījās režisores Danas Avotiņas-Lāces režijas diplomdarbs Elpojot smaidus par pēcdzemdību depresiju jeb kādas māmiņas klejojumu savā apziņā, lai meklētu pierādījumu tam, ka viņa nav lieta, līdz ar to domājot ne tikai par bērniem, bet arī par viņu vecākiem. Nākotnē ir gaidāma vēl viena izrāde mazuļiem Tīrs zobiņš un bumba, kā arī divu aktieru iniciatīvu īstenošana un runāšana par viņiem tuvām tēmām ārpus Latvijas Leļļu teātra definētā repertuāra rāmjiem.
M. Eihe piebilst, ka izrāde Gaisma, es tevi redzu ir milzīgs izaicinājums teātrim, jo tas nav piemērots, lai savā darba vidē iekļautu neredzīgus cilvēkus, piemēram, kaut vai aktrišu nokļūšanu no grimētavas līdz skatuvei, taču viņi mācoties saprast, kā funkcionēt, un jau nākotnē arī pārējās repertuāra izrādes varētu pielāgot cilvēkiem ar redzes traucējumiem. "Šīs izrādes veidošanas process ļauj aptvert, cik patiesībā tālu mēs esam no tā, lai mēs būtu savstarpēji iekļaujoša sabiedrība," akcentē Latvijas Leļļu teātra vadītājs.
Aktuālo informāciju par Latvijas Leļļu teātri var lasīt internetvietnē Lelluteatris.lv.