Jaunajā Rīgas teātrī top Kabalas noslēpumi

Iestudējuma scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Monika Pormale, videomāksliniece – Katrīna Neiburga, lomās – Elita Kļaviņa, Regīna Razuma, Gundars Āboliņš, Andris Keišs un Jevgeņijs Isajevs.Režisors Alvis Hermanis stāsta: "Īzaks Baševiss Zingers, kurš rakstījis izmirstošajā jidiša valodā, ir viens no maniem mīļākajiem autoriem. Viņš daudzus no saviem darbiem radījis, iedvesmojoties no hasīdu vides, kurā pavadīja dzīves pirmo daļu. Hasīdu reliģija un dzīvesveids ir nesaraujami saistīti, viņu ikdienu nosaka neskaitāmi noteikumi un ierobežojumi, kuru mērķis ir cilvēku padarīt laimīgu. Viņu reliģiskie uzskati ir tik radikāli, ka, piemēram, viņi joprojām neatzīst Izraēlas Valsts dibināšanu 1947. gadā – hasīdi uzskata, ka īsto Izraēlas Valsti var atjaunot tikai Mesija, kurš joprojām tiek gaidīts. Pirms gada viesizrādēs Jeruzalemē redzēju viņus ik uz soļa. Jo īpaši jūdu galvenajā svētvietā pie Raudu mūra. Hasīdu „kosmoloģijā” mistiskais un cilvēciskais, pārdabiskais un ikdienišķais ir savijies cieši kopā. Gluži kā senie latvieši, kas dzīvi izjuta un izdzīvoja kā tādu transcendentālu mistēriju, kur cilvēks ir dabas sastāvdaļa, arī hasīdi dzīvo vienā laiktelpā ar garu pasauli. Mēs viņus ikdienā satiekam varbūt tikai lidostās, kur viņi parasti pievērš uzmanību ar savu dīvaino izskatu (bārdaini vīri melnās hūtēs, sievas ar acīmredzami sintētiskām parūkām, gigantiski čemodānu krāvumi lidostas ratiņos un daudzskaitlīgs bērnu pulciņš riņķī). Galvenais Baševisa Zingera motīvs, kurš caurvij visus viņa stāstus un romānus ir: nāves nemaz nav, un cilvēks ir nemirstīgs. Kas attiecas uz Kabalu, šeit nekādu paskaidrojumu nebūs, par ko liecina arī izrādes nosaukums."Hasīdi ir ortodoksāli ebreji, kuru mācība – hasīdisms – radās 18. gadsimta otrajā pusē Austrumeiropas ebreju vidū, radot apvērsumu visā jūdaisma filosofijā. Hasīdi mācīja ebrejus kalpot Dievam ar mīlestību un prieku, nevis bailēs. Hasīdu kopienas kara gados tika gandrīz pilnībā iznīcinātas. Nedaudzie izdzīvojušie atjaunoja kopienas dažādās pasaules vietās (lielākās no tām – Ņujorkā, Antverpenē, Monreālā, Cīrihē), un šie cilvēki dzīvo ļoti izolētu un ārējai pasaulei hermētiski noslēgtu dzīvi.Īzaks Baševiss Zingers (1902-1991) dzimis rabīna ģimenē Polijā, taču jau agri atsvešinājās no ģimenes ortodoksālajām tradīcijām. 1935. gadā viņš emigrēja uz Ameriku. Savus stāstus un romānus viņš sākumā rakstīja ivritā, vēlāk jidišā. Populārākie no tiem – Ienaidnieki un Jentla – ir arī ekranizēti. 1978. gadā apbalvots ar Nobela prēmiju literatūrā par tradīciju un modernās pasaules saskaņas meklējumiem.