Kas var, ejiet nododiet asinis donoru centrā Brīvības bulvārī 32, bet Latvijas Nacionālo vēstures muzeju tieši blakus vairs nemeklējiet, jo muzejs vairāk nekā pēc desmit gadu pārtraukuma atgriežas savās vēsturiskajās mājās Rīgas pilī. Atgriešanās tiks nosvinēta kopā ar sabiedrību, kam 26. un 27. oktobrī tiks piedāvāta plaša programma Atkalsatikšanās Rīgas pilī. Arī pēc atklāšanas īpašajiem pasākumiem visi interesenti aicināti iepazīties ar vienu no nozīmīgākajām viduslaiku būvēm Rīgā un Latvijā – Rīgas pili, kurā nesen pabeigta restaurācija, atklājot neskaitāmus vēstures slāņus, kas saglabājušies kopš pils uzcelšanas 1515. gadā. Pils viesi neredzētā veidolā varēs iepazīt restaurētās pils telpas: velvju pagrabus, kapelu, ēdamzāli jeb remteri, Svina torni un citas.
Pēc apjomīgās rekonstrukcijas 1. un 2. posma pabeigšanas muzeja rīcībā ir viens Rīgas pils korpuss ar ieeju no Daugavas gātes. Foto: Kristaps Kalns
Satikties ar pili palīdzēs īpaši izstrādāts apskates maršruts pieaugušajiem un bērniem, kā arī divas ekspresizstādes: izstādē Pazaudēts un atrasts varēs aplūkot restaurācijas darbu un arheoloģiskās izpētes laikā iegūtos atradumus – dažādu pils vēstures posmu lieciniekus –, savukārt izstādē Toreiz un tagad ar fotogrāfiju starpniecību būs iespēja salīdzināt, kādas pārvērtības nesenā rekonstrukcija un restaurācija ienesusi pils telpās. Muzejs aicinās arī uz ekskursijām, nodarbībām, lekcijām, rīkos Lāčplēša dienas un valsts svētku pasākumus un citas norises, par kurām būs detalizētāka informācija.
Pils viesi restaurētās telpas – velvju pagrabus, kapelu, ēdamzāli jeb remteri, Svina torni un citas – varēs iepazīt neredzētā veidolā. Attēlā – agrākā Kapitula zāle. Foto: Kristaps Kalns
Paralēli muzejā turpināsies četru jaunu ekspozīciju – Livonijas pilis, Rīgas pils vēsture, Sakrālā māksla un Straumējot laiku – veidošana; to tehniskā iekārtošana Rīgas pilī sāksies 2025. gada pirmajā pusē, bet gada nogalē muzeju plānots pilnībā atklāt jaunā, mūsdienīgā veidolā.
Bija aizkrauta ciet
Saules bagātā dienā ar fotogrāfu Kristapu Kalnu stāvam pie Rīgas pils Daugavas gātes pusē, kur kādreiz, spiežot zvana pogu un gaidot īpašu ielaišanu, varēja nokļūt Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvos. Tagad pēc arhitekta Reiņa Liepiņa (Sudraba arhitektūra) un viņa komandas ieceres šeit atrodas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja centrālā ieeja – parādes vārti. Esam atnākuši nedaudz par agru, un ir laiks aizklīst vēl senākās atmiņās. Bērnībā, XX gadsimta 70. gados, biju gandrīz jau iedraudzējusies ar vienu mūmiju, kurai tobrīd Aizrobežu mākslas muzejā vienmēr bija jāpaiet garām, lai nokļūtu uz aktuālajām izstādēm. Mūmija gan šausmīgi pievilka, gan biedēja. Jau kā Ārzemju mākslas muzejs tas Rīgas pilī turpināja darbību līdz pat 2010. gadam. Kāds cits manas paaudzes cilvēks varbūt atcerēsies, kā gājis uz kādu no pionieru pulciņiem, kas atradās pilī. Taču tagad pilī vairs nav nedz pionieru, nedz vairāku muzeju, tā ir mājvieta tikai vienam muzejam.
Bet jābeidz grimt atmiņās, jo durvis ver Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts, kurš ir gatavs izvadāt mūs pa restaurētajām telpām. Šī raksta mērķis nav izstāstīt pils vēsturi, un daudzi Toma Ķikuta stāsti diemžēl paliks aizkadrā, jo citādi raksta vietā būtu jāraksta grāmata. Vēsture ir atrodama internetā (muzeja interneta resursos emuzejs.lnvm.lv un sociālo tīklu lapās) un saistošos, no jauna izveidotos stāstos būs lasāma izzinošās planšetēs un klausāma arī audiogidā. Galvenais aicinājums ir pievērst uzmanību, ka ir īstais laiks iekļaut Latvijas Nacionālo vēstures muzeju Rīgas pilī savā kultūrprogrammas maršrutā. Tieši tāds ir Toma Ķikuta stāstījuma galvenais patoss: "Šī beidzot būs satikšanās ar pašu pili, kam vienmēr bijusi pakārtota loma. Esam fāzē, kad pils no funkcijas ir izcelta kā pašvērtība. Vispirms gribam parādīt, kas šajās telpās ir izdarīts un kāpēc šīs telpas vēsturiski ir nozīmīgas. Tā būs mazliet tāda klīšana pa telpām." Pils beidzot ir skatāma visā 509 gadu godībā.
Toms Ķikuts atzīst, ka muzejnieki sen ir ilgojušies pēc šādas ieejas un noskaņas. Zem XVI gadsimta autentiskajām velvēm katram ir skaidrs, ka viņš ir nonācis Nacionālajā vēstures muzejā. "Lai tas nebūtu kā Brīvības bulvārī, kur jāienāk principā XIX gadsimta dzīvoklī – uz augšu un pa kreisi," salīdzina direktora vietnieks. Viņš gan piebilst, ka šī vēl nav ideālā garderobe. Trešajā kārtā plānota liela, plaša garderobe pagrabā.
"Runājot par kopējo plānu – tagad, kad ir pabeigta pils rekonstrukcijas pirmā un otrā kārta, ir divas piektdaļas no tā, kas būs Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Varbūt tas būs neparasts skats, ka mēs aicinām uz muzeju, bet telpas ir tukšas vai gandrīz tukšas. No 2025. gada rudens mēs pakāpeniski nāksim šeit iekšā ar ekspozīcijām.
Tās šobrīd faktiski jau ir gatavas, sazīmētas un izprojektētas. Vēl atlikusi multimediju tekstu finišēšana un maketēšana. Gan finanšu plūsmas, gan kapacitātes dēļ, kā mēs to varam īstenot, izstādes tiks ierīkotas pakāpeniski no 2025. līdz 2028. gadam," ieceres atklāj Toms Ķikuts.
"Es esmu pilī strādājis vēl tajos laikos, kad šeit bija krājums pie krājuma, galds pie galda tik blīvi, cik vien iespējams. Man šķiet, pat muzeja darbinieki, nerunājot par sabiedrību, nav uztvēruši pils arhitektonisko vērtību – ka tā ir viena no labāk saglabātajām viduslaiku pilīm Latvijā un Baltijā, mēs stāvam zem XVI gadsimta velvēm. Mēs apbrīnojam milzīgo Malborkas pili Polijā, taču tur neviena pati velve nav īsta. Tas viss ir rekonstruēts un uzbūvēts no jauna. Rīgas pilī mēs tiešām stāvam zem XV–XVI gadsimtā veidotas Rīgas meistaru konstrukcijas, redzam akmens kaluma velves, redzam atsegtu grīdu, vēsturisko ieeju. Redzam, kā no ieroču noliktavas, kas šeit bija pirms 500 gadiem, aizgāja uz šaujampulvera noliktavu tornī. Ar tādām acīm Rīgas pils pārsteidzošā kārtā nav skatīta. Kultūras te ir pārpārēm, bet, tā kā te visi cits citam ir sēdējuši burtiski uz galvas, pils ir bijusi aizkrauta ciet," uzsver vēsturnieks.
Celta piespiedu kārtā
Vienlaikus muzejs pakāpeniski pāries uz jaunu grafisko identitāti, kas būs redzama gan publiskajā telpā un muzeja darbības vietu navigācijā, gan mājaslapā, sociālo tīklu kontos un biļešu iegādes vietnēs.
Stāvot muzeja veikala telpās, Toms Ķikuts pastāsta, ka to pārvaldīs pats muzejs. Jaunajā suvenīrlīnijā notiks sadarbība ar mūsdienu māksliniekiem. Īpaši interesanta un nemuzejiska būs Ernesta Kļaviņa zīmētā pils vēstures tēlu sērija, kas būs nopērkama kā klades, blociņi un atklātnītes. Toms Ķikuts aizdomājas: "Vai tūristu plūsma Vecrīgā vispār aizvedīs līdz šejienei? Tā pašlaik nav ļoti intensīva. Mēs vēl nezinām, ko pils nozīmēs visā pilsētģeogrāfijā. Redzēsim, kādas ir sajūtas un gaidas."
Dodoties tālāk, Toms Ķikuts izceļ galveno faktu, kas būtu jāzina par Rīgas pils vēsturi, pirms to studē sīkāk cauri visiem gadsimtiem: "Pils vēstures stāsts ir ļoti interesants. Tas būs skatāms 2027. gadā, bet šobrīd – noklausāms audiogidā. Divreiz vēsturē rīdzinieki pili ir sabombardējuši. Šobrīd mēs Rīgas pili pilnībā uztveram kā integrālu Vecrīgas daļu, lai gan tāda tā nekad nav bijusi. Tā ir otrā pils šajā vietā. Šī ir piespiedu kārtā celta pils, ko Livonijas ordeņa zemes mestrs Valters fon Pletenbergs XVI gs. piespieda rīdziniekus atjaunot. Patiesībā vēsture ir ļoti dramatiska."
To, ka pils ir celta gariem zobiem un bez lielas rūpības, pamana arī kolēģis Kristaps Kalns un novērtē "kā nedaudz mazdārziņu kultūru", kur saķimerēts, kādi nu materiāli bijuši pa rokai. "Šeit vairs nav XIX gadsimta apmetuma slāņa. Arhitekti ir nolēmuši to vairs neatjaunot un noņemt nost visus uzslāņojumus. Redzam, kā tas ir mūrēts XVI gadsimtā. Varbūt drusku pavirši, kā jau piespiedu kārtā – rīdzinieki negribēja daudz savas naudas ieguldīt. Bija nodokļi jāmaksā, un Rīga arī aizņēmās naudu no citām Hanzas pilsētām, lai varētu to finansēt," stāsta vēsturnieks.
Kad ejam garām iekšpagalmam, starp restaurēto un nerestaurēto daļu paveras liels kontrasts: "Tas ir atgādinājums ne tikai mums pašiem, bet arī sabiedrībai kopumā, ka šis projekts, kas ir ārkārtīgi dārgs (lai to visu savestu kārtībā, ir vajadzīgi vismaz 35 miljoni), tomēr ir jānoved līdz galam. Tā ir mūsu valsts pirmā māja un arī piemineklis, vērtība. Pavisam drošas skaidrības, kad un kā tas notiks, – nav. Tas būs mums jāizdara visiem kopā."
Tikai pēc pils trešās rekonstrukcijas kārtas beidzot cienīgi varēs izrādīt muzeja iecerēto Latvijas vēstures pamatekspozīciju, kas šobrīd ir ļoti sašaurināta no vairākiem tūkstošiem kvadrātmetru līdz 700 kvadrātmetriem – no harpūnas vai krama gabaliņam līdz Trešajai atmodai. Pilnā apjomā pamatekspozīcija būs skatāma tikai pēc trešās kārtas. Šobrīd tās mazā versija būs redzama izstādē Straumējot laiku.
Dažās zālēs būs redzamas vitrīnas ar atradumu paraugiem no dažādu laiku vēsturiskās izpētes. Būs aplūkojami gan vēsturiskie būvkalumi, visticamāk, kolonnu kapiteļi no vecās akmens galerijas, gan dakstiņi un ķieģeļi no pils jumta, gan flīzītes no XVI gadsimta. Foto: Kristaps Kalns
Hipokausts un Koļas ziņa
Kamēr nav ierīkotas ekspozīcijas, galvenie eksponāti ir pati pils matērija – sienas, grīdas, griesti. Tomēr pavisam tukšas telpas nebūs. Dažās zālēs būs redzamas arī vitrīnas ar atradumu paraugiem no dažādu laiku vēsturiskās izpētes. Būs skatāmi vēsturiskie būvkalumi, visticamāk, kolonnu kapiteļi no vecās akmens galerijas, dakstiņi un ķieģeļi no pils jumta un flīzītes no XVI gadsimta, kas atrastas remterī.
Senajās telpās, sadarbojoties būvniekiem, arhitektiem un kultūras mantojuma saglabāšanas ekspertiem, ir veikta plaša arheoloģiskā izpēte
Ļoti īpašs eksponāts ir hipokausts – XIII gadsimta siltgaisa krāsns, kas šeit bijusi vēl pirms pils uzcelšanas, kad šajā vietā atradās Svētā Gara konvents jeb hospitālis. "Šeit ir ļoti iespaidīgs kultūrslānis. Rīga ir redzama no XIII gadsimta un uz augšu," saka Toms Ķikuts.
Atsegtā grīda rāda, ka gadsimtu gaitā tās līmenis uzaudzis gandrīz par metru. Foto: Kristaps Kalns
No dažādu laiku arheoloģiskajiem izrakumiem būs skatāmi arī priekšmeti, kas raksturo bijušo pils iemītnieku dzīves stilu. Ne pārāk pieticīgu dzīvesveidu raksturo austeru čaulas. Būs eksponēti arī XVI gadsimta māla trauki, Ķīnas porcelāna šķīvji, kas ir atrasti dažādās pils vietās. Apskatāmas senas monētas un slēdzenes. "Tas rāda ļoti dzīvu, intensīvu sadzīvi, jo pilī ne tikai strādāja, bet līdz XX gadsimta 70. gadiem arī dzīvoja," stāsta Toms Ķikuts.
Vitrīnā ir apskatāmi dažādās pils vietās atrastie vēstījumi nākamajām paaudzēm – no cildeniem, patriotiskiem veltījumiem līdz daudz prozaiskākiem, bet laiku tikpat raksturojošiem priekšmetiem. Foto: Kristaps Kalns
Lielu interesi, protams, raisa dažādos laikos atstātie vēstījumi nākamajām paaudzēm. "Šeit vitrīnās var apskatīt to, kas apzināti vai peļu aizvilkts bija noslēpts, sākot ar XIX gadsimtu. Celtnieks Graudiņš 1939. gadā ir iemūrējis degvīna pudeli ar zīmīti un parakstījies. No 1938. gada ir patētisks mūsu muzeja darbinieka Eduarda Ceriņa vēstījums latvju tautai vienmēr būt ar skaidru galvu un nekad nepadoties, un iestāties par Latviju. Ir arī prozaiskākas lapiņas no dažādām iedzeršanām. Te 1996. gadā zem grīdas brendija pudelē torņa zāles celtnieki Imants, Normunds un Koļa ir atstājuši lapiņu nākamajām paaudzēm. Tie ir noslēpumi, kurus esam izcēluši gaismā."
Dzīvas vēstures epizodes
Tukšu telpu skaistums. Gaisma. Majestātisks miers un plašums. To šobrīd var piedzīvot ar visu ķermeni, uzturoties kapelā un remterī. Nemaz negribas atstāt šīs telpas.
"Šī zāle garumā, platumā un apjomā ir praktiski autentiska. Principā mēs redzam vienu pils kapelu, kāda tā bija 1550. gadā, ar visu gleznojumu, kas tika atsegts restaurācijas gaitā. Luterāņu, katoļu, pareizticīgā baznīca cauri laikiem. Šeit, visticamāk, 2026. gadā būs ekspozīcija Sakrālā māksla. Pagaidām telpa ir brīva apskatei. Šī telpa ir kaut kas tāds, par ko sapņoja jau pirmie vēstures pētnieki. Vilhelms Neimanis jau XX gadsimta sākumā apraksta pili, un sapnis jau tad ir nesen iebūvēto griestu pārsegumu ņemt nost. Pieminekļu valde 30. gados to ļoti nopietni apsvēra. Visus padomju laikus apakšstāvā nodzīvoja ārzemju mākslas ekspozīcija, augšstāvā – Rakstniecības muzeja ekspozīcija," stāsta Toms Ķikuts.
Viena no iespaidīgākajām un plašākajām telpām, kas nonāks muzeja rīcībā pēc pirmās kārtas pabeigšanas, ir mestra remteris – bruņinieku ēdamzāle blakus kapelai. Abas telpas ir atbrīvotas no dalījuma divos stāvos. Foto: Kristaps Kalns
Ēdamzāle, vēsturiski – remteris, ir iecerēta kā konferenču un pasākumu zāle. Šeit vēsturnieks pastāsta, ka topošajā ekspozīcijā liels akcents tiks likts arī uz dzīvi uztveramiem cilvēkstāstiem: "Mēģināsim atklāt arī vēstures stāstus, kas pili parāda citā gaismā – dzīvāku. Šie stāsti būs iekļauti audiogidā. Stāsti nebūs vērsti tikai uz to, cik kura kolonna ir nozīmīga, no kura gadsimta, mēs mēģināsim atsegt arī dažādas pils vēstures epizodes." Netiks aizmirsts arī Polijas karaļa Stefana Batorija mazais sunītis, kas esot lēkājis pa remtera mielasta galdu. Nedzirdēts ir stāsts par hercoga Jēkaba gūstu Rīgas pilī XVII gadsimtā, kad viņš šeit ar sievu, bērniem un kalpotājiem pavadīja gūstā pat gadu.
Harija Potera bēniņi
Pils augšējais stāvs piederēs turpmākās vēstures veidotājiem. Paverot skapjus, varēs izzināt septiņus Latvijas vēstures posmus no pirmsākumiem līdz XX gadsimta beigām. Darbdienās šeit būs gaidīti skolēni, bet brīvdienās un brīvlaikos varēs darboties arī ģimenes ar bērniem. Nodarbību telpa bērniem tiks atklāta vēl līdz gada beigām.
Tapusi arī pilnīgi jauna muzejpedagoģiskā programma par pils vēsturi un tās iemītniekiem, interaktīvas izziņas veidā izejot cauri visai pilij.
Fotogrāfs aicina mūs apstāties un novērtēt kārtējo brīnišķīgo skatu pa logu. Rīgas panorāma – jumti, tornīši, tilti un pat Nacionālā bibliotēka – te savelkas neierastos, aizraujošos rakursos. Tomam Ķikutam mūsu pirmo tūristu pacilātība ir labi saprotama. "Šeit lielā mērā mēs padevāmies skatiem, jo sapratām, ka nevaram apzagt apmeklētāju. Pāris logu būs aizsegti, jo tur mēs citādi nevarējām. Muzejniekiem saule ir liels izaicinājums, mēs nevaram ļaut, lai saule balina mūsu eksponātus." Protams, muzejs arī gaida, kuri skati kļūs par Instagram favorītiem. To nevar ieplānot neviens mārketinga speciālists, to noteiks tikai apmeklētāji.
Akadēmiskākā šķēlumā cilvēka mijiedarbību ar telpu 31. oktobrī pētīs Latvijas Nacionālā vēstures muzeja rīkotais seminārs Genius Loci. Kultūrvieta un vietas gars.
Seminārs noritēs trīs tematiskos blokos. Pirmais būs veltīts tam, kā telpa kļūst par vietu, kāda ietekme ir konkrētas telpas nosacījumiem un kā tie mijiedarbojas ar vietas saturisko piepildījumu. Šīs tēmas izvērsumā tiks izmantoti Latvijas muzeju, īpaši Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Medicīnas vēstures muzeja, piemēri. Otrajā blokā tiks apskatīta vēsturiskā arhitektūra un tiks piedāvāts iedziļināties Rīgas pils fenomenā, uzzināt par nozīmīgākajiem izaicinājumiem gan rekonstrukcijas un restaurācijas, gan jaunu ekspozīciju dizaina radīšanas gaitā. Trešais bloks būs veltīts komunikācijai, uzsverot digitālo iespēju izmantošanu muzeja telpas paplašināšanā un atpazīstamības stiprināšanā. Ar priekšlasījumiem uzstāsies Latvijas muzeju pārstāvji un pētnieki, kā arī arhitektūras, dizaina un komunikācijas jomas pārstāvji. Noslēgumā – diskusija (dalībnieki aicināti pieteikties līdz 25. oktobrim, aizpildot veidlapu: https://ej.uz/jde8.)
"Telpa nosaka un regulē muzeja dzīvi. Mainās daudz kas vairāk nekā tikai telpa," savu ekskursiju noslēdz Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts.
Uzlādēsim telefonus, lai pietiktu visiem ievelkošajiem skatiem, un atgriezīsimies Rīgas pilī novērtēt iespaidīgo neskaitāmu savas jomas profesionāļu kopdarbu! Izrādās, tas ir iespējams – iecerēt, vienoties un īstenot. Lai tas iedvesmo un stiprina sabiedrības apziņu par to, ka šāda tipa kultūras būves ir daudz, daudz vairāk par muzeju, tā ir vieta, kas glabā mūsu nācijas galvenās materiālās un garīgās vērtības, mūsu pašapziņu.
LATVIJAS NACIONĀLAIS VĒSTURES MUZEJS
lnvm.lv
Programma Atkalsatikšanās Rīgas pilī 26., 27. oktobrī
Ieejas maksa – ieejas biļete muzejā: pieaugušajiem – 5 eiro, studentiem, pensionāriem un III grupas invalīdiem – 3 eiro, skolēniem – 2 eiro, ģimenēm (1 + 2) – 6 eiro, ģimenēm (2 + 2) – 11 eiro.