Es neteiktu, ka mana ģimene ir sajūsmā par vēlēšanu rezultātu, un es arī pati saprotu, cik šis amats ir atbildīgs un cik maz laika man vispār paliks sev, savai zinātniskajai darbībai un citām lietām, kuras man patīk. Sākumā atteicos piekrist savas kandidatūras virzīšanai, jo šaubījos, vai esmu tā labākā kandidatūra, – sarunā ar KDi atklāj kultūras teorētiķe, asociētā profesore Rūta Muktupāvela, kura Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Satversmes sapulcē ievēlēta augstskolas rektores amatā. Akadēmijā, kuru vairāk pazīst kā aktieru un laikmetīgās dejas mākslas studiju vietu, viņa vēlas stiprināt arī kultūras studiju virzienu un starpdisciplināro pētniecību kultūras jomā.
Kas tomēr ļāva saprast – jā, esmu gatava?
Mums akadēmijā ir ļoti daudz spēcīgu personību, bet, kad nāca aicinājums arī no manas katedras (Kultūras teorijas un vēstures katedra – I. L.), kur mani pazīst jau astoņpadsmit gadu, kad uzrunāja studentu pašpārvalde, citas katedras un vispārējais personāls, sāku domāt: ja jau cilvēki tik ļoti uzticas, viņi varbūt saskata manī īpašības, kuras es pati nepamanu? Galvenais stimuls bija studenti, jo viņiem laikam es vispār nevarētu atteikt itin neko. Viņi atnāk no vidusskolas un uzreiz nonāk manās rokās. Es ar visu specialitāšu studentiem kā docētāja tiekos jau septembra pirmajās dienās, pasniedzot viņiem ievadu kultūras teorijā. Cik studenti ir skaisti, zinātgriboši cilvēki, cik augsti viņu mērķi un gaidas: nu tik būs! Jā, tieši pārrunas ar studentiem bija nopietns iemesls uzdrošināties uzņemties šo, manuprāt, ļoti smago nastu.
Kas šo nastu dara tik smagu?
Iemesli ir dažādi, viens no tiem – arī vispārējā attieksme, kas valda sabiedrībā pret mākslām un humanitārajām zinātnēm. Mūsdienās humanitārajā sfērā neviens racionāli domājošs cilvēks nejūtas komfortabli, jo galvenais uzsvars tiek likts uz ekonomisko atdevi. Tai jābūt tūlītējai un manāmai. Profesionālās mākslas un humanitārā joma pamazām marginalizējas. Tāpēc tajā strādāt nav vienkārši, nemitīgi sevi jāapliecina, jāattīstās, jāpārvar arvien jauni izaicinājumi. Apzinoties, cik brīnišķīgi ir mani kolēģi, ceru savākt lielisku komandu, kurā aicināšu arī bijušos konkurentus, kurus cienu un ļoti augstu vērtēju profesionālā ziņā. Īstenot mērķus var tikai kopīgiem spēkiem un tikai koleģiāli.
Ineses Lūsiņas interviju ar Rūtu Muktupāvelu lasi 10.aprīļa KDi!