Pirmdien apritēja 80 gadu kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām, kuras rezultātā cieta 15 425 iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Tā ir sausā statistika, ne īsti apjēdzama, ne iztēlojama. Aiz katra izsūtītā cilvēka, protams, ir emocionālu aizcirstu sakņu žuburs: pazaudēti cilvēki, salauzti likteņi, neīstenoti sapņi. Kā par to runāt, lai tas nebūtu formāls piemiņas pasākums? Kā nepazaudēt personīgu sasaisti ar tik šķietami tāliem notikumiem, lai tas būtu stāsts nevis par sērām, bet mūsu spēku un dzinuli dzīvot ar pilnu apzināšanos un sava potenciāla īstenošanu? Viņu dēļ, sevis dēļ
Visu rakstu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 14. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!