Fragments no intervijas:
Par Likteņdārzu zinu vairāk no dārznieku stāstītā... Māra Skrīvele, augļkopības institūta vadošā pētniece, katru reizi, kad ceļš ved gar Koknesi, iebrauc paskatīties, kā jūtas tur stādītās ābelītes. Reiz darbdienas vakarā piebraukusi pie Likteņdārza, jau krēslojis, un tur – divi jaunieši staigā apkampušies un bučojas.
Un tā, man liekas, ir Likteņdārza būtība un sūtība! Ar ko tas pārāks par Torņakalna stacijas vagonu? Tas ir dzīvs. Mūsu tautas vēsture ir tik sāpīga, ka nevaram, nespējam, nedrīkstam aiziet prom no Okupācijas muzeja vai pateikt, ka 14.jūnijs un 25.marts mums neko nenozīmē, — protams, mums šīs dienas ir svarīgas. Taču, ja mēs stāvam tikai pie tā vagona, jau nekur tālāk netiekam. Atceramies Sibīriju, atceramies pārestības, izpostītās ģimenes un traģēdijas. Savukārt vārds «Likteņdārzs» ir saliktenis. Liktenis — tautas liktenis, dzimtas liktenis, mans liktenis — tur ir klāt, savukārt dārzs ir kopj, ja to nedara, tas aizaug un iet bojā.
Katrs pats var kopt savu koku — vai tā ir ābelīte, ko tu iestādi, vai cits koks dzimtas piemiņai. Tur ir arī brīnišķīga iespēja stādīt baltos viršus, kurus pirmoreiz Latvijā ieraudzīju tieši Likteņdārzā. Tur ir garš pelēks ceļš, kurā katrs var iebruģēt bruģakmeni — ar savu vārdu, ja ar ziedojumu atbalsti Likteņdārzu, vai, kā es izdarīju: iegravēju sava vectētiņa, mana tēta tēta, vārdu, jo man likās, ka viņam ir vislielākā saistība ar likteni. Kara beigās viņš bēga uz Vāciju, jo Latvijas laikā bija policists un, pieļauju, jaunajam režīmam viņu īpaši nevajadzētu... Mana tēta mammai, kurai tobrīd bija piedzimis trešais bērniņš, vajadzēja pievienoties savam vīram ar nākamo kuģi. Katram latvietim ir stāsts par to, ka netika pēdējā kuģī, un šis ir no tiem. Viņa nepaguva pievienoties — Latvijā ienāca padomju armija un viss beidzās. Ģimene tika sarauta uz mūžu.
Vecātēva kapu Āhenē atradām ar Daugavas vanagu starpniecību, atsūtīja bildes. Kad Latvija kļuva neatkarīga, braucām uz Vāciju un vedām viņam zemi no vecmāmiņas kapa. Vēl bija robežas un robežsargi. Vācietis ar savu punktualitāti izvelk zemi no plastikāta maisiņa: Was ist das? Uz maisiņa rakstīts Rimi, un es saku: es ist eine Grosmutter. Viņš laikam domāja, ka tie latvieši galvu saspieduši un ved vecmāmiņas pelnus rimčika maisiņā! Kad braucām atpakaļ, protams, rimčika maisiņā bija zeme no vectētiņa kapa vecmāmiņai, un tas bija Grosvater.
Vecmāmiņa vēlreiz apprecējās?
Nē, nekad. Viņa bija friziere, viena pati ar trim bērniem sitās pa pasauli. Grūti pateikt, kam bija smagāk: tiem, kas bija Sibīrijā vai trimdā, vai šeit. Man kā mazam bērnam vienmēr likās, ka vectētiņš vienu dienu atbrauks un, protams, atvedīs ārzemju košļenes. Bet tad uzzini, ka viņš nekad neatbrauks, ka viņš ir miris.
Tas viss ir briesmīgi, šausmīgi un bēdīgi, un tāpēc tautām, kam tā nav, grūti saprast, kā ir, kad ģimene ir tik ļoti izkropļota, ka vīrieši izaug bez tēva un ir lupatas. Ka sievietes vienas pašas visu var un iemāca savām meitām, ka viņas visu var, un pēc tam brīnās, ka sieviete dara, bet vīrietis īd un čīkst. Tas viss taču ir arhetipiski, vēsturiski — pasakiet paldies padomju režīmam, ka dēlu tēvi palika karā, izsūtījumā vai trimdā!
Tu stāstīji par savu vecotēvu un izpostītām ģimenēm. Bet tagad jau notiek kas līdzīgs. Centrālās statistikas pārvalde sarēķinājusi: pērn emigrācijas dēļ Latvijas iedzīvotāju skaits sarucis par vairāk nekā 14 tūkstošiem, bet kopumā no 2000. līdz 2013. gadam valsti pametuši un nav atgriezušies 259 000 cilvēku! Kāda manas paziņas mamma teica: viņai vajadzētu dot ordeni, jo viņas trīs bērni strādā Latvijā, un viņa ar to lepojas.
Pilnīgi piekrītu. Uzņēmība ir vajadzīga tiem, kas paliek un šeit cīnās. Protams, cilvēkiem, kas aizbrauc, ir ļoti liels aizvainojums pret valsti, un viņi redz Angliju vai Īriju kā glābēju.
Kāpēc vieniem ir aizvainojums un citiem nav? Tev ir?
Nē, es taču esmu šeit. Varbūt man vienkārši paveicies — man ir darbs, kas ļoti, ļoti patīk.
Tomēr, strādājot televīzijā galvenajā ziņu raidījumā Rietumos, tev būtu cits nodrošinājums.
Citur nekad savos 36 gados nebūtu tikusi tādā līmenī — CNN es vēl kafiju pienestu pieredzējušiem žurnālistiem. Jā, arī manā dzīvē ir bijis periods, kad apsvēru iespēju pārcelties pie drauga, Kanādas latvieša. Un sapratu: nekad! Bija tā: aizbraucu ciemos un redzēju to vājprātīgo paredzamību. Viņi zina, cik algā saņems nākamgad un cik saņems pēc desmit gadiem, ja paliks tajā pašā darbā. Viņi zina, kāda būs pensija, veselības apdrošināšana, zina, kad izmaksās māju, kad mainīs baseinā ūdeni. Tas ir līdz vēmienam paredzami un tik garlaicīgi! Apmēram tā, ka zini: sekss tev būs sestdien no rīta, jo piektdien jutīsies noguris, bet sestdiena ir brīva. Ārkārtīgi garlaicīgi, un tad pretī nostājas Latvija, kur tu uzzini, ka nevar to un to izdarīt tāpēc, ka nevar, bet tu atrodi iespēju ielīst pa logu. Jā, es sapratu: nekad prom nebraukšu. Palieku Latvijā, kur brīžiem kļūstu traka par to, cik viss ir absurdi. Bet — tā ir mana Latvija.
Kas tevi visvairāk var satracināt?
Brīžiem liekas, ka medicīnas plānošana ir tik absurda: bērniem, kam vajag īpašos pārtikas maisījumus, tie jāpērk par ziedojumu naudu. Vai arī Zane Lazdiņa, kurai vajadzēja plaušu pārstādīšanu — ak kungs, 120 000 eiro valstij ir daudz, lai gan tas ir jauns, foršs cilvēks. Un šis ir tas brīdis, kad cilvēki, Latvijas tauta, parāda valstij: "Nujā, tu nevari, bet mums katrs cilvēks ir dārgs un mēs spējam saziedot..." Un Zane tagad ir dzīva. Tajā pašā laikā valsts nopērk smalku iekārtu slimnīcai, kurai ceļš uz likvidāciju. Vai vispār kāds ir atbildējis par to, kāpēc tika renovētas slimnīcas, kuras pēc māsterplāna bija paredzētas slēgt? Vai tiešām vadītāji domāja, ka, saliekot jaunus logus un nopērkot jaunu angiogrāfu, to izglābs?
Tev taču ir atbilde, kāpēc?
Nē, man nav atbildes. Un absurdā plānošana turpinās. Arguments «mūsu veselības budžets ir mazākais Eiropā» ir vienkārši nožēlojams. Nu, ja tu esi ierēdnis vai ministrs, tad vismaz katru dienu medijos kliedz, ka tauta mirst un vajadzētu pārskatīt kaut kādas citas lietas. Nākam un cīnāmies! Bet, protams, neviens negrib nozari, kurā ir tikai sāpes, vaimanas un asaras.
Vai arī tagad tās vasaras nelaimes... Sāp par katru vecāku nevērību, katru traumētu bērnu, kurš varēja izvairīties no nelaimes. Nu, pasaki, kāpēc tev ar zīdaini uz rokas vajag dzert karstu kafiju? Strādājot ziņās septiņpadsmito gadu, es tiešām redzu, ka nekas jauns jau nenotiek, visur viens un tas pats. Cilvēki aiziet bojā, lecot uz galvas no Salu tilta. Sāp par to, ka salien septiņi vienā mašīnā un nositas. Kāpēc tāda muļķība?! Un manī sēž misijas apziņa, man liekas, ka vajag rādīt vīriešus ratiņkrēslos un teikt: neleciet, nelauziet tos sprandus. Nu, lūdzu, dzīvojiet un esiet vīri un tēvi, neejiet bojā. Vismaz sargiet sevi, kur vien varat sevi pasargāt!
Visu interviju ar Aiju Kincu lasiet žurnāla Sestdiena 8.augusta numurā!