Dzīvodams Latvijā pusotru gadu, viņš cenšas celt vietējās kājbumbas līmeni, palīdz trūkumcietējiem sociāli atbildīgos projektos un kopā ar sievu Zandu auklē dēliņu. Tjago uz Latviju atveda deviņus gadus sens sapnis. Guļot viņš redzēja sevi brienam pa dziļu sniegu ― līdz ceļiem, pretim vientuļai koka mājelei. Sapnī viņš bija Latvijā. Tjago ir kristietis un tic, ka tā bija zīme no Dieva. «Labi, Dievs,» Tjago atceras toreizējās domas, «ja tu vēlies, lai braucu uz Latviju, dod man latviešu sievu, un es braukšu!»
Pēc septiņiem gadiem viņš iepazinās ar Zandu, pārcēlās uz viņas dzimteni. Jautāts, kādi viņa skatījumā ir Latvijas cilvēki, Tjago saka ― pozitīvi. «Jā, viņi nav atvērti, bet tas ir tikai sākumā. Mēģinu saprast latviešus, saprast, kādi cilvēki te dzīvo. Es nekad nebūšu latvietis un nevaru uzspiest savu kultūru. Tāpēc, ka mācos runāt latviski, nenozīmē, ka kļūstu mazāk brazīlietis.”
Lielākie izaicinājumi, iedzīvojoties Latvijā, ir valoda un kultūras atšķirības. «Sveicinu kaimiņus ― ar Labdien! vai Privet! ―, bet viņi paiet garām, it kā manis nebūtu. Es jau nesaku, ka tas ir slikti. Tāda vienkārši ir kultūra. Vēl skumji ir tas, ka cilvēki šeit nesmaida.» Esot jāpierod, ka nav pieņemts uzsākt sarunu ar svešinieku, piemēram, sabiedriskajā transportā, tikai tāpēc, ka kāds izskatās skumjš. Te, rindā gaidot, cilvēki visbiežāk sarunu neuzsāk.
Lasiet Sestdienā, kā brazīlietim Tjago klājas Latvijā!