TESA MAN ★★★★
Viņa jaunākais darbs Tesa Man, ko autors pieteicis kā "mūzikas filmu", ar postmetāla trio Tesa, nav viengabalains darbs, tomēr iemieso apliecinājumu, ka Latvijas kino ir kļuvis daudzveidīgāks, un mēģina iezīmēt jaunas zonas. (Filmu pamanījis arī kaimiņvalstu festivāls Black Nights Tallinā, izrādot Tesa Man konkursa skatē Dumpinieki ar iemeslu/Rebels with a Cause.) Tesa Man nolaižas mūzikas kinožanrā un kaut kur starp mitoloģisko un gaišo gotiku, animismu un brangām faktūrām, kā arī simbolu un kultūras kodu izlādēm. Filmas temperatūras un tēlu diapazons vietējam skatītājam būs saprotams, teju vai ieauklēts katrā, un, nenoliedzami, Oltes "kino redze" ir skaidrāk noformējusies.
Vēl atminos – pirms gadiem desmit par kāda cita režisora spēlfilmas apskatiem tika ironizēts, ka visi recenzenti un kritiķi ja ne slinkā manierē, tad aizgūtnēm izmanto vārdu "dubļi". Bija jāpaiet kādam laikam, lai taptu Tesa Man, kur šis vārds ir īsti vietā, – tas ir pagānisks dubļu, miglas, salnas, noslēpumus sējošu ūdeņu un cietas zemes altāris. Filmā režisors mūs ieved īsteni dzestrā, ziemīgi rudenīgā (vai rudenīgi ziemīgā) laukā, kas atrodas starp Drustiem un Jaunpiebalgu esošajā brīvdabas mākslas telpā Savvaļa, kuru izveidojis gleznotājs Andris Eglītis ar domubiedriem. Olte kopā ar deviņiem (!) operatoriem filmā veido asociatīvu, metaforās izvērstu, vizuālu pieredzi, kas mūs – skatītājus – ved atpakaļ pie pirmatnējā un ciešākā sazobē ar vispārpieņemto, ar ko mēs izprotam vārdu "daba".
Filma tapusi kā Oltes diplomdarbs, absolvējot maģistrantūras studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņš brien aizvien dziļāk vietējā dabas ainavā un topogrāfijā, kur satikšanās ar Eglīti ir no tiesas likumsakarīga (interpretēju, ka filmā viņš ir ieguvis alter ego – aktiera un režisora Klāva Meļļa aprises), tomēr tā nav abu pirmā sastapšanās kino kontekstā. Te ir jāizceļ dokumentālais darbs Kas tu esi Savvaļā? (2021). Pēc veļu laiku iezīmējošā prologa ienāk lietusmēteļos tērptās, nosacīti kailās likteņdievietes jeb Piena gari ar Daci Everss kā Piena māti priekšgalā, kas efektīgos palēninājumos slīd pāri laukam. Lai gan filmas uzbūve lavierē starp mūzikas videoklipu, eksperimentālo kino un koncertfilmas nostādni, tas tikpat labi ir apziņas delīrijs vai apziņas plūsmas ritums, kura tempu diktē smagās instrumentālās mūzikas trio Tesa.
Oltes pēdējo gadu darbos arvien pārliecinošāk ienāk inscenējumi – debijas pilnmetrāža Upurga (2021) ekotrillera mērcē atmosfēriski un pārliecinoši apspēlēja Blēras raganu/The Blair Witch Project (1999), savukārt īsfilma Upurjērs (2023) jau skaidrāk iezīmēja sadursmi starp cilvēku (kultūru) un dabu kā nesamierināmajiem, sievietes un vīrieša tēla atveidi un interpretāciju. Un te nonākam pie Tesa Man, kur mītu un priekšstatu zīmējums šķiet izklāts kā uz delnas – sieviešu tēli burtiski iznāk no dabas (filmā – no ūdens virsmas), bet vīriešu tēli ir rādītāji mākslinieki, kas caur kultūras pieredzi pulcē ap sevi citus. Šī binārā sadursme ir mazāk minama un šifrējama, tomēr tā ir Oltes filmas nostādne, kuru nevar nerespektēt.
Manā redzējumā Tesa Man ir kas radnieciskāks jau piesauktajam veļu laikam – bangojot skaņām, tā kļūst par performancei līdzīgu dvēseļu mielošanu un skaņas un attēla dzīrošanu, kur Olte meklē ideālu savienību starp kultūru un dabu. Formula ir saprotama, un arī vizuālā spēka trūkumu Oltem un komandai nudien nevar pārmest.
Kino izlase
Kino iesaka Dārta Ceriņa
BUM! (2024) ★★★★
Režisoru Andras Doršs un Martas Seleckas ģimenes filma nudien nesirgst ar inertumu un notikumu gausumu – tajā ienāk visnotaļ dzīvelīgs temps, un pēc galvenā varoņa Hugo (debitants Adrians Petrovics) maģisko spēju iegūšanas tas jau savērpjas dinamiskā darbā ar sitkoma elementiem. Kad skatītāja uzmanība ir iemantota un noturēta, filmas veidotāji to prot izmantot savā labā.
KLIKO KUNDZE/WIDOW CLICQUOT (2023) ★★★
Nevarētu sacīt, ka šis ir šampanieša nama Veuve Clicquot izcelsmes stāsts, drīzāk gan melodrāma (rež. Tomass Nepers), kas seko Barbas Nikolas Ponsardēnas Kliko (lomā Heilija Beneta) apņēmībai un kaislībām. Klasiski raksturi un vēstījuma līnijas, kas nedaudz atgādina vakar atkorķētas pudeles malku. Bet vēsturisko melodrāmu cienītāji novērtēs vides faktūras un Šampaņas reģiona oderi.
DZĪVES TANGO (2024) ★★★★
Pārliecinošākā filmas (rež. Ērika Lifrēdo, Krista Burāne) komponente ir dejas (un mākslas) spēja palīdzēt – itāļa Klaudio, kuram ir diagnosticēta Pārkinsona slimība, un viņa sievas Ivanas pretošanās iezīmējas tieši tango dejā. Tas rada cieša apskāviena sajūtu. Nedaudz grīļīgāka ir Latvijas komponente – komponists Arturs Maskats un viņa attiecības ar galveno varoni –, tomēr arī te varbūt kritika ir nevietā, jo deja (un māksla), pavei, pārkāpj visas robežas.