Aizvadītās gada nogales grandiozajā izvirdumā apmēram 170 miljoni kubikmetru iežu tika uzšauti gaisā, lielākoties iešļūkot jūrā un radot postošu cunami, kura upuru precīzo skaitu mēs nekad neuzzināsim. Šķiet neticami, bet šī ir jau otrā reize, kad Krakatau apliecina savu vulkānu pasaules superzvaigznes statusu. Vismaz otrā reize...
Īpašs vulkāns īpašā vietā
Iepriekšējā reize – nesalīdzināmi grandiozāka par tagadējo izvirdumu, kad Krakatau burtiski satricināja visu pasauli, – datējama ar 135 gadus senu pagātni. Toreizējā megaeksplozija "laimīgi" ietrāpījās laikā, kad, pateicoties telegrāfa izplatībai, bija sākusies reālā globalizācija. Līdz ar to cilvēce par notikumiem vistālākajās pasaules malās uzzināja nevis ar mēnešiem ilgu (labākajā gadījumā) novēlošanos, bet gandrīz vai tiešsaistē.
Turklāt Zunda šaurums, kur četrdesmit piecdesmit kilometru attālumā starp Javas un Sumatras salām atrodas Krakatau, XIX gadsimta beigās nebūt nebija pamests pasaules nostūris, kur reizi gadā ieklīst kāda iezemiešu laiviņa, – nē, šajā jūras šaurumā šurpu turpu kursēja (un, protams, arī tagad kursē) simti un tūkstoši visu veidu un izmēru kuģu un kuģīšu.
Vārdu sakot, tā nu sanāca, ka Krakatau 1883. gada eksplozija bija viena no pirmajām lielajām megakatastrofām, par ko pasaule arī patiešām uzzināja. Uzzināja un nodrebēja. Nodrebēja pilnīgi pamatoti, jo tas tiešām bija viens zvērīgs sprādziens – tiek lēsts, ka tā kopējā enerģija trīspadsmit tūkstošus reižu pārsniedza Hirosimas atombumbas jaudu un četras reizes – visu laiku lielākās uzspridzinātās ūdeņraža bumbas jaudu.
XIX gadsimta beigās par atombumbām, protams, nekas nebija zināms, taču pietika jau arī citu datu: tika aplēsts, ka izvirdums un ar to saistītie sprādzieni un cunami no zemes virsas noslaucīja 165 ciematus un pilsētas, bet vēl vairāk nekā 130 nopietni nopostīja; holandiešu varas iestādes oficiāli saskaitīja 36 417 bojāgājušo, kaut gan kā ticamāks kopskaitlis tika minēti pat 120 tūkstoši.
Kad telegrāfa vēl nebija...
Kas tad tur īsti notika? Jāteic, ka līdz pat liktenīgajam 1883. gadam nevienu īpaši neinteresēja ne pati Krakatau saliņa, ne visa tās māsu grupiņa: pirms izvirduma šeit bija trīs lielākas salas (vēl arī Langa, ko tagad dēvē par Rakata Kecilu, un Verlatena, tagad Sertunga), kā arī dažas mazākas. Pēc visa spriežot, vulkāniski interesantas lietas te bija notikušas arī agrāk, un šīs saliņas bija tikai paliekas no kāda nezināma pagātnē pa gaisu aizgājuša vulkāna, taču šajos tālajos laikos nebija gadījies neviens, kas to fiksētu un nodotu nākamajām paaudzēm. Tiesa, varbūt arī bija. Javas Karaļu grāmatā par mūsu ēras 416. gadu minēts: "Pērkondārdu skaņa bija dzirdama no Batuvaras kalna, kam atbildēja līdzīgs troksnis no Kapi [ar ko tad arī varētu būt domāts Krakatau]. Liela kvēlojoša uguns, kas sasniedza debesis, parādījās no pēdējā kalna; visa pasaule tika vareni drebināta, un bija dzirdami skaļi pērkondārdi, ko pavadīja stiprs lietus un vētras, taču šis stiprais lietus ne tikai neizdzēsa uguns izvirdumu no Kapi kalna, bet pat uzkūra uguni stiprāku.
Troksnis bija biedējošs, un beigās Kapi kalns ar milzīgu troksni sašķīda gabalos un nogrima zemes dzīlēs. Jūras ūdens pacēlās un appludināja zemi, un visa zeme uz austrumiem no Batuvaras kalna līdz pat Radžabasas kalnam tika appludināta; Zunda zemes ziemeļu daļas līdz pat Radžabasas kalnam iedzīvotāji tika noslīcināti un aizslaucīti ar visu savu mantu... ūdens atkāpās, bet zeme, uz kuras stāvēja Kapi, kļuva par jūru, un Java un Sumatra tika sadalītas..."
Tā vai citādi, bet zināmajās vēsturiskajās piezīmēs Krakatau pirmoreiz – kā Pulo Karkata – atrodams Lukasa Janszona Vaghenaera 1611. gadā zīmētajā kartē, bet par to, no kurienes cēlies šis nosaukums, versijas ir visdažādākās. Neizpaliek arī tradicionālā – par pārpratumu, proti, kā kāda kuģa kapteinis taujājis vietējiem pēc salas nosaukuma un saņēmis atbildi: "Kaga tau." Ar to gan bijis domāts, ka vietējie jautātāju vienkārši nesaprot, bet salai nosaukums bijis rokā.
Skaidrs, ka arī pirms 1883. gada Krakatau nebija nekāds nīkulis: piemēram, 1681. gadā holandiešu raktuvju inženieris Johans Vilhems Vogels, dodoties caur Zunda šaurumu, novērojis, kā Krakatau sala, kas pirms diviem gadiem bijusi zaļumzaļa, nu acīmredzot pēc izvirduma ir pilnībā kaila un nodegusi. Savukārt kapteiņa Džeimsa Kuka slavenie kuģi Resolution un Discovery, atgriežoties mājup pēc ekspedīcijas vadītāja nāves Havaju salās, 1780. gadā šeit pat atrada dzīvojam visnotaļ draudzīgus iedzimtos. Holandieši pamēģināja Krakatau izveidot gan piparu plantāciju, gan cietumu, taču XIX gadsimta beigās pirms lielā izvirduma šeit pastāvīgu iemītnieku nebija.
izrādes pēdējais cēliens
Par to, ka Krakatau (ja precīzāk, uz Krakatau salas bija vismaz trīs vulkāniskās virsotnes – Rakats, Danans un Perboevatans) ir pamodies, pirmais 1883. gada maijā ziņoja vācu karakuģis Elizabete – no Krakatau salas ceļoties milzīgs, aptuveni vienpadsmit kilometru augsts dūmu un putekļu stabs.