Parlamenta vēlēšanas nebūt ne lielākajā un ietekmīgākajā apvienotās Eiropas valstī Ungārijā, par kurām interesei principā nevajadzētu sniegties tālāk par Budapeštu un tās tuvākajiem kaimiņiem, šobrīd ir raisījušas tik lielu starptautisku rezonansi, kāda Ungārijas jaunākajā vēsturē būtu salīdzināma ar 1956. vai 1989. gadu. Tas skaidrojams ar to, ka gan Ungārijā, gan arī pārliecinošā vairākumā rietumvalstu šīs vēlēšanas tiek uztvertas gluži kā pēdējā un izšķirošā kauja. Vienlaikus gan atšķiras uzskats, par ko tā īsti ir. Proti, vienas puses – kreisi liberālo politiķu – uzskatā šajā gadījumā tā būtu demokrātijas, kuru attiecīgi reprezentē Maģars un Tisza, cīņa pret autoritārismu. Savukārt otra daļa (nacionālkonservatīvie politiķi) to uzskata par nacionālas valsts, kuru pārstāv Orbāns un Fidesz, cīņu pret Viseiropas mēroga pārvaldes diktātu un par tiesībām uz savu, suverēnu pastāvēšanu.
Kā norāda britu izdevums The Spectator, kas tradicionāli cenšas saglabāt neitrāla vērotāja nostāju: «Budapešta ir kļuvusi par ideoloģisku frontes līniju. Kamēr Brisele vēlēšanu iznākumu definē kā cīņu par tiesiskumu, daudziem Eiropas konservatīvajiem tā ir cīņa par tiesībām būt atšķirīgiem. Ja Ungārijas pašreizējā valdība kritīs, Eiropas Padomē pazudīs viena no skaļākajām balsīm, kas iebilst pret nekontrolētu migrāciju un Briseles pilnvaru paplašināšanu.»
Uz šāda fona arī viedokļi par to, kurš no politiķiem un politiskajiem spēkiem šajā gadījumā ir pareizais un kurš – nepareizais, kā arī gaidāmo vēlēšanu novērtējums mediju publikācijās ir radikāli atšķirīgs. Piemēram, britu The Guardian raksta: «Šīs vēlēšanas nav tikai par to, kurš vadīs valsti nākamos četrus gadus, tas ir referendums par to, vai Ungārija paliek Rietumu demokrātisko vērtību orbītā vai arī galīgi nostiprinās kā pirmais neliberālais, autokrātiskais anklāvs Eiropas Savienībā.» Politico Europe savukārt uzsver: «Briselē šīs vēlēšanas gaida ar aizturētu elpu. Opozīcijas apvienošanās ir radījusi pirmo reālo plaisu Viktora Orbāna radītajā nacionālajā sistēmā, un iznākums noteiks, vai Eiropas Savienībai (ES) būs jārēķinās ar vēl četru gadu blokādi stratēģiskos jautājumos, vai arī sāksies Budapeštas atgriešanās pie kopējiem standartiem.»
Eiropas konservatīvo vidū ietekmīgais European Conservative tikmēr apgalvo: «Viktora Orbāna uzvara nozīmētu, ka konservatīvajām vērtībām joprojām ir cietoksnis Eiropas sirdī. Tas ir signāls visai Eiropai, ka nacionālisms un tradicionālo struktūru aizsardzība nav pagātnes palieka, bet gan dzīvotspējīga alternatīva progresīvajam globālismam.» Savukārt labēji centriskais Francijas Le Figaro norāda: «Vēlēšanas Ungārijā ir lakmusa papīrs visai Viduseiropai. Runa nav tikai par Budapeštu, bet par to, vai Polijas un Ungārijas izveidotā suverēnistu ass saglabāsies. Orbāna uzvara nostiprinātu uzskatu, ka Eiropa var pastāvēt kā neatkarīgu nāciju savienība, nevis kā viendabīgs bloks, ko vada no centra.»
Pašā Ungārijā priekšvēlēšanu kaislības tikmēr ir sasniegušas kulmināciju, abām galvenajām nometnēm neskopojoties ar oponentiem veltītiem apvainojumiem, kuri nereti sasniedz jau absurda robežas, dažādu kompromitējošu materiālu publiskošanu (it īpaši tas attiecas uz nelikumīgi noklausītām telefona sarunām), līdzekļu, kuri acīmredzami pārsniedz jebkādus likumos noteiktos limitus, tērēšanu dažādām priekšvēlēšanu aktivitātēm un vēl daudz ko citu. Tieši tāpat abas nometnes piesaista vārda tiešā nozīmē smago artilēriju. Piemēram, atbalstīt Orbānu 7. aprīlī Budapeštā ieradās ASV viceprezidents, konservatīvo vidū ļoti populārais Dž. D. Venss, kurš savas uzstāšanās laikā Orbāna atbalstītāju pūļa priekšā sazinājās ar ASV prezidentu Donaldu Trampu. Pēdējais, lai arī telefoniski, taču neskopojās ar slavas vārdiem Orbānam. Turklāt uz Budapeštu Venss devās, neraugoties uz dramatisko situāciju Irānas konfliktā un savu kā iespējamā galvenā sarunu vedēja no ASV puses lomu tajā. Tas tikai vēlreiz apliecina, kāda nozīme Ungārijas parlamenta vēlēšanu iznākumam tiek piešķirta ASV. Jāpiebilst, ka šā gada februārī Ungāriju apmeklēja arī ASV valsts sekretārs un prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Marko Rubio, kurš tāpat neskopojās ar atbalsta vārdiem Orbānam.
Tikmēr Maģaru un viņa vadīto Tisza dažādi cenšas atbalstīt Eiropas Savienības vadošie politiķi – gan Briseli, gan Ungārijas kaimiņvalstis pārstāvošie. Īpaši interesanta situācija šajā ziņā ir Polijā, kuras premjerministrs Donalds Tusks aktīvi atbalsta Tisza un neskopojas ar publiskiem pārmetumiem Orbānam, savukārt Valsts prezidents Karols Navrockis un konservatīvās partijas Likums un taisnīgums faktiskais līderis Jaroslavs Kačiņskis – tikpat atklāti un neslēpti atbalsta Orbānu.
PRETRUNĪGĀS PROGNOZES
Līdz ar to, kā jau noprotams, situācija Ungārijā ir ārkārtīgi saspringta un skaidrību nevieš arī sabiedriskās domas aptaujas, kuru veicēji tāpat ir sadalījušies divās nometnēs. Viena daļa ar Ungārijas valdību saistītu aptauju veicēju apgalvo, ka Fidesz joprojām saglabā vidēji 5–7% vai pat lielāku pārsvaru pār Tisza, kamēr otra daļa (kuru liberālā prese konsekventi dēvē par neatkarīgiem, kamēr konservatīvā un arī pārliecinošs vairākums nerietumu valstu mediju – tikpat konsekventi – par probriseliskiem uzņēmumiem) – ka opozicionāru pārsvars pār Fidesz sasniedz jau divciparu skaitļus (48–52% pret 36–40%). Vieno šīs aptaujas tas, ka visos gadījumos tās paredz garantētu vēl viena politiskā spēka – atklāti eiroskeptiskās un par radikāli nacionālistisku uzskatītās Mi hazank jeb Mūsu dzimtene – iekļūšanu nākamā sasaukuma parlamentā.
Vēl divi politiskie spēki – ilgstoši galvenais opozicionārais spēks Demokrātiskā koalīcija (DK), kuru vada bijušais valsts premjerministrs Ferencs Ģurčāņi, kā arī satīriskā un «visus un ikvienu» kritizējošā un izsmejošā Divastes suņa partija (MKKP) – vairākās aptaujās ir tuvu kārotajai 5% robežai, kas nepieciešami iekļūšanai parlamentā. Turklāt interesanti, ka tieši MKKP izredzes beidzot, pēc divdesmit pastāvēšanas gadiem, iekļūt gaidāmajā parlamenta sasaukumā tiek vērtētas pat augstāk par DK izredzēm. Neviens cits no politiskajiem spēkiem 5% robežai pietuvoties acīmredzami nespēs.
Te gan jāpiebilst, ka Ungārijas vēlēšanu sistēma atstāj Orbānam un Fidesz iespējas palikt pie varas arī zaudējuma gadījumā vēlēšanu daļā «pēc sarakstiem». Proti, Ungārijā pastāv jaukta vēlēšanu sistēma, kuras ietvaros 93 (no kopumā 199 parlamentāriešiem) tiek ievēlēti no partiju sarakstiem, kamēr 106 – vienmandāta vēlēšanu apgabalos, kur balsojums notiek pēc principa, ka uzvarētājs paņem visu – iekļūšanai parlamentā pietiek vienkārši ar lielāko balsu skaitu. Tas, kā vienmandāta vēlēšanu apgabalos nobalsos vēlētāji laukos un mazpilsētās, kas iepriekš tradicionāli ir bijuši Fidesz galvenie bastioni, joprojām ir lielais nezināmais, pat ja opozīcija apgalvo par savu pārsvaru arī vienmandāta apgabalos.
Rezultātā, piemēram, sabiedriskās domas aptaujas un analīzes kompānija Median, kuras prognozes par dažādu Ungārijas vēlēšanu rezultātiem vēsturiski vienmēr bijušas precīzākās, pēdējā prognozē paredz Tisza 95–105 vietas nākamajā parlamentā, kamēr Fidesz tiek prognozēti 85–95, bet Mi hazank – 5–10 mandāti. Būtiska nozīme, protams, būs arī tam, vai kāda no atlikušajām partijām pārvarēs vai nepārvarēs 5% barjeru, ārvalstīs dzīvojošo Ungārijas pilsoņu balsojumam (parasti tie ir līdz 300 tūkstošiem vēlētāju, kuru pārliecinošs vairākums iepriekš vienmēr ir balsojis par Fidesz), kā arī pat tam, cik liela būs balsu starpība starp uzvarētāju un otro vietu vienmandāta vēlēšanu apgabalos (atbilstoši Ungārijas vēlēšanu likumam, ja tā pārsniedz 10 tūkstošus, tad šī starpība tiek pieskaitīta balsojumā pēc saraksta uzvarējušajai partijai) utt.
Būtiski jebkurā gadījumā ir tas, ka Tisza iespējas atrast kopīgu valodu ar Mi hazank, kuras rokās ar gana augstu ticamības pakāpi var nonākt «zelta akcija», tiek uzskatītas par maz ticamām. Savukārt iespējas, ka Mi hazank šādā gadījumā varētu kļūt par Fidesz jaunākajiem partneriem koalīcijas valdībā, ir pat ļoti reālas, un šādu varbūtību, jāpiebilst, pieļauj arī aģentūra Reuters. Netiek izslēgta arī iespēja, ka Fidesz varētu vienoties par nacionālistu atbalstu mazākuma valdības izveidei, un jebkurš no šiem variantiem nozīmē, ka Orbāns un viņa partija lielā mērā kļūst atkarīgi no atklātiem Ungārijas izstāšanās no Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas alianses atbalstītājiem (kā arī no tāda politiskā spēka, uz kura fona pat Orbānu var dēvēt par proeiropeisku politiķi).
LABĀKS NACIONĀLISMS?
Atsevišķi vēl jāņem vērā, ka virkne mediju un analītiķu brīdina: lai arī Pēters Maģars un Tisza apgalvo, ka vēlas normalizēt Ungārijas attiecības ar Briseli un plāno pakāpeniski samazināt Budapeštas atkarību no Krievijas energoresursiem (kā piegāžu diversifikācijas termiņš tiek minēts 2035. gads), patiesībā arī viņa gadījumā tiek piedāvāts tāds pats pragmatisks nacionālisms, kādu sludina Orbāns un viņa atbalstītāji. Kā norāda ietekmīgais The Economist: «Maģars prasmīgi spēlē uz tām pašām stīgām, uz kurām gadiem ilgi ir spēlējis Orbāns: Dievs, dzimtene, ģimene. Tikai viņš šīs vērtības piedāvā attīrītā veidā. Liberālajai opozīcijai, kas tagad viņu atbalsta, var nākties rūgti vilties, kad kļūs skaidrs, ka viņš nav gatavs atteikties no ungāru nacionālisma kā politikas stūrakmens.»
Šeit jāatgādina, ka Maģars divus gadu desmitus bija tuvs Orbāna līdzgaitnieks. Viņu ceļi šķīrās pēc tam, kad Maģara bijusī dzīvesbiedre Judīte Varga bija spiesta pamest Ungārijas tieslietu ministra amatu, uzņemoties atbildību par būtībā sistēmas nepilnībām. Savus uzskatus kopš tā laika Maģars īpaši mainījis nav, vienīgi kļuvis par aktīvu cīnītāju pret korupciju Fidesz rindās un varas vertikālē. Tas arī ir iemesls, kādēļ gan starptautiskie, gan jo īpaši Ungārijas liberālie mediji saglabā vērā ņemamu skepsi. Piemēram, interneta medijs 444.hu raksta: «Maģara fenomens ir nacionālisma restaurācija bez korupcijas smakas. Tas ir bīstams kokteilis liberāļiem, kuri cer uz pilnīgu vērtību maiņu. Maģars neplāno atvērt robežas vai pieņemt visas Briseles direktīvas, viņš vienkārši vēlas būt efektīvāks nacionālists nekā viņa bijušais boss.»
Cits jautājums, protams, ir, ka Ungārijas liberālajai, proeiropeiskajai, taču vienlaikus sadrumstalotajai opozīcijai nekādu iespēju panākt Orbāna nomaiņu nav un to uzskatāmi ir pierādījuši iepriekšējie vēlēšanu cikli. To laikā liberālie spēki ir iztērējuši visu kādreizējo uzticības kredītu, bet vienīgie, kas spējīgi konsolidēt vēlētājus, ir politiķi, kuri vismaz vārdos piedāvā pragmatiskāku nacionālismu nekā Orbāns un Fidesz. Jeb citiem vārdiem – to var dēvēt arī par mēģinājumu atgriezties pie tās politikas, kādu sākotnēji centās īstenot Orbāns. Tādēļ netrūkst skeptiķu, kuri uzskata – Maģara un ES attiecības pakāpeniski aizies pa to pašu ceļu, pa kādu aizgāja Orbāna un Briseles attiecības.
Tajā pašā laikā, kā jau minēts, Maģaram pie varas vēl vispār jānonāk, ar ko var rasties problēmas pat gadījumā, ja Tisza sākotnēji izdodas iegūt valdības izveidei nepieciešamās 100 balsis. Plaši izplatīts ir viedoklis, ka Fidesz un tās atbalstītāji zaudējuma gadījumā vērsīsies tiesā, apstrīdot rezultātus, kā arī prasot balsu pārskaitīšanu. Tas savukārt nozīmē, ka oficiālo rezultātu apstiprināšana var krietni ieilgt un arī tiesai, ja tā gribēs, nebūs grūti atrast dažādus pārkāpumus, piemēram, saistībā ar Tisza priekšvēlēšanu kampaņu finansēšanu. Un tas nozīmē, ka Ungārijas politika var palikt nemainīga vēl vismaz vairākus mēnešus pēc vēlēšanām.
Nebūt ne pēdējā loma šajā gadījumā ir arī faktam, ka Fidesz 16 varas gados faktiski visas nozīmīgākās varas institūcijas ir pārņēmuši šai partijai lojāli cilvēki, kuriem attiecīgi ir ļoti plašas iespējas bloķēt ja arī ne visus, tad daudzus netīkamus lēmumus.
Medaļai gan ir arī otra puse: gan Tisza, gan daudzskaitlīgie šī politiskā spēka atbalstītāji Eiropā jebkāda veida partijas zaudējumu, ar to saprotot nepietiekamu vietu skaitu parlamentā valdības izveidei, ar tikpat augstu ticamību pasludinās par vēlēšanu nozagšanu un aicinās savus atbalstītājus uz protesta akcijām. Tā ka šajā gadījumā grūti prognozējami ir ne vien paši balsojuma rezultāti, bet arī turpmākie attīstības scenāriji pēc vēlēšanām.