gada 13. janvārī, Ansis bija nolēmis ar dziesmu pretoties nolemtībai visas Latvijas mērogā un devās uz Doma laukumā partijas Sabiedrība citai politikai rīkoto protesta mītiņu. Toreiz dziedošais protests pārauga grautiņā, kad izrādījās, ka mītiņa rīkotāji bija nolēmuši veikt tikai politisku spekulāciju, izmantojot krīzes radīto iedzīvotāju neapmierinātību. Vai gan citādi viņi būtu kratījušies vaļā no atbildības par sekām. Arī Ansis piedalījās akmeņu mešanā uz Saeimas ēku un par to tika nosacīti notiesāts. Tiesāšanās turpinās, un viens no iespējamiem iznākumiem var būt arī reāla brīvības atņemšana. Tādā gadījumā Latvijas sistēma būtu radījusi savu politieslodzīto. "Es esmu gatavs tapt tiesāts, bet es vēlos, lai tiesa tik tiešām būtu taisnīga. Lai tā tik tiešām būtu ieinteresēta noskaidrot, kas, kāpēc un ar kādām sekām notika 2009. gada 13. janvārī," Ansis aicināja izvērtēt varas līdzatbildību "13. janvāra" tiesas apelācijas instancē pagājušā gada 23. decembrī.
8. februārī Rīgas apgabaltiesā skatīs viņa pārsūdzību.
Fragments no intervijas:
Šobrīd tu raksti doktora disertāciju. Vai tava tiesāšanās rakstīšanai netraucē?
Protams, tā atņem laiku. Pētu valodu ar skaitļotājiem, mana tēma ir paša izdomāta: automatizēta valodu tuvības pakāpes noteikšana. Kuldīgā dzimušais Maksis Veinreihs ir teicis: "Sprache ist Dialekt mit Armee und Flot" (Valoda ir dialekts ar armiju un floti – no vācu val.). Manuprāt, tā nevajag būt. Negribu, lai mazās valodas nīcina.
Gribi teikt, ka valoda var pastāvēt arī vienā sētā?
Ir jābūt noteiktam kritērijam. Kāpēc divas tuvas mēles sauc par dažādām valodām, savukārt divas pēc koeficienta tālākas – par valodu un dialektu?
Tu ar to domā latviešu un latgaliešu valodu?
Tas bija tas, kas mani uzvedināja, bet metodes, kuras izstrādāju, ir pietiekami universālas. Protams, jebkurš skaitlisks novērtējums ir nosacīts, statistisks, bet tas tomēr dod orientieri, kas ir tuvāk un kas tālāk.
Vai 2009. gada 13. janvārī, kad gāji protestēt pie Saeimas, pieļāvi, ka viss izvērsīsies tā, kā ir izvērsies?
Toreiz nē. Bet, ja man no šābrīža pozīcijām vajadzētu izdomāt, vai vēlreiz tā iet, pat nezinu, kā rīkotos. No vienas puses, man ir ļoti žēl tā laika un to nervu, ko es pats esmu pazaudējis. Pārāk daudz uz mana rēķina. Bet, no otras puses, ja neviens neko nedara, sabiedrība nekad neizraujas no dūksnāja. Kādam tomēr ir jāuzupurējas.
Niknuma pret sistēmu tevī tagad ir vairāk vai mazāk nekā protesta laikā? Varbūt esi skaidrāk izpratis, kā sistēma darbojas?
Pret sistēmu man ir divējādas jūtas. Es pat neteiktu, ka tas ir niknums, bet man ir liela nožēla par cilvēkiem, par tautu, kas nav sistēmas sastāvdaļa, – par viņu pasivitāti. Situācijā, kad sistēma sāka spiest tos, kas bija atļāvušies pret to sacelties, viņiem vairāk vajadzēja atbalstīt. Biju gaidījis lielāku tautas līdzdalību pēc tam. Pirmajās dienās it kā daudzi teica, ka būs atbalsts, bet tad, kad vajadzēja rīkot piketus vai vismaz atnākt uz tiesas zāli, lai tiesa jūt tautas dalību, ļaudis bija pārāk inerti.
Kas attiecas uz sistēmas funkcionēšanu, varbūt pārāk labi esmu sapratis, kā tā Latvijā darbojas. Par to domāju nevis niknuma kategorijās, bet gan – ko Latvijā vispār vajadzētu darīt, lai to mainītu. Diezgan čābīgi... Mēs redzam, kā sistēma darbojas: tā atražo pati sevi, nedomā par zemi un tautu, bet ir orientēta uz korporatīvām, partijiskām interesēm. Apburtais loks ir, teiksim, tiesu sistēma. Tā pilnīgi noteikti nav orientēta uz taisnīguma nodrošināšanu. Par to spriežu ne tikai pēc šā kriminālprocesa, esmu gājis cauri arī vairākiem civilprocesiem, administratīvajiem procesiem, tostarp ar savu zemnieku saimniecību, kuru izveidoju un kurai mēģināju piesaistīt Lauku atbalsta dienesta naudas. Tad redzēju, kā šis dienests strādā, – it kā jauki cilvēki katrs pats par sevi, bet kopumā tā mašīna kā ceļa rullis iet pāri tiem ideāliem, kuru dēļ vajadzētu dzīvot. Arī savā šķiršanās procesā redzēju, kā valsts vairākumā gadījumu nerēķinās ar tēviem un tādā veidā nodara pāri bērniem; arī mantu nepamatoti var atņemt, tas pats vērojams darba strīdos – tu ej uz tiesu ar cerību uz taisnīgumu, bet tur ir loterijas tipa spēle. Reizēm patrāpās tiesnesis, kurš ir orientēts uz taisnīgumu, bet lielākā daļa tiesnešu ir formālisti. Manuprāt, tiesu sistēma Latvijā būtu radikāli jāmaina. Būtu jātaisa lustrācija, un tad teju no nulles varētu izveidot taisnīgu tiesu sistēmu. Kā Saakašvili Gruzijā pārveidoja miliciju, tā būtu jāpārveido tiesas Latvijā.
Kā to izdarīt?
Šobrīd neredzu likumīga veida, kā to darīt, jo viņi jau sēž virsū tām pogām, kuras varētu spiest, lai viņus varētu mainīt.
Tas pats ar Saeimu. Ir skaidrs, ka šī partiju sistēma ir sevi izsmēlusi, ka tā darbojas savās interesēs, nevis tautas. Partijas ir ieinteresētas tikt nākamajā Saeimā, iegūt kaut kādus līdzekļus, par šiem līdzekļiem sapūderēt smadzenes... Šādā sistēmā, ja Saeimā tiek kāds cilvēks, kurš to dara ideālu vārdā, viņš ir izņēmums – katrā Saeimā daži tādi ir. Bet teorētiski tur tādiem būtu jābūt vairākumam un merkantilajiem mazākumā, tad varētu runāt par tiekšanos uz kādu mērķi.
Atceros pēdējās Augstākās padomes vēlēšanas, tad vēl bija vienmandāta apgabali (man vēl nebija tiesību balsot, bet jau šādām lietām sekoju). Tad bija saprotams, ka tas cilvēks tiešām pārstāv šo apgabalu, nes individuālu atbildību, deklarē kādus savus ideālus, kurus pēc tam mēģina īstenot, un, ja nemēģina, tad viņu var atsaukt. Manuprāt, jauktā vai mažoritārā sistēma būtu pareizāka, bet atkal – šobrīd neredzu veidu, kā uz to legāli pāriet. Neviena partija nekad nebalsos par šādām pārmaiņām mūsu vēlēšanu sistēmā, jo viņi pārtiek no tā, kā ir šobrīd.
Cik jūs bijāt, tiesājamie?
Mūsu lietā bija 68 cilvēki. Pieļauju, ka kopā bija zem deviņdesmit. Tad to lietu pēc «skaldi un valdi» principa sāka dalīt, lai varētu atsevišķi notiesāt.
Tevi notiesāja par dalību masu nekārtībās.
Jā, lai gan teicu, ka neesmu piedalījies masu nekārtībās, bet izteicis savu individuālo politisko nostādni saskaņā ar paražu tiesībām. Latvijas Republikas tiesībās ir paredzēts – kad nedarbojas rakstītie likumi, stājas spēkā paražu tiesības. Tās ir tradicionālā, folklorā atrodamā izpratne par to, kas ir taisnīgi un kas nav. Uzskatu, ka šajā gadījumā bijām situācijā, kad rakstītie likumi nedarbojas un paražu tiesības bija jāizmanto. Saskaņā ar analoģiju, ja ķekatniekus nelaiž mājā, viņiem ir tiesības apskādēt ēku. Ja vēlētājus ignorē Saeimas deputāti, viņiem ir tiesības apskādēt Saeimas ēku kā simbolu.
Bet tiesā jau es varēju runāt, ko gribēju, viņus tas neinteresē.
Un tev piesprieda nosacītu sodu.
Jā, sākumā pusotru gadu. Es pārsūdzēju, prokuratūra arī iesniedza protestu, un tad pielika vēl divus mēnešus klāt. Pirmā instance bija uzskatījusi, ka nav pierādīts, ka es būtu tīši sviedis pa policistiem, otrā uzskatīja, ka ir pierādīts. Tā nebija, es sviedu pa logiem, viņi tur apakšā stāvēja. Rikošetā tur, protams, krita, bet viņi visi bija ķiverēs, tāpēc par viņiem varēja daudz neuztraukties.
Runājot par tiesiskumu vispār, pirms gadiem desmit jebkura veida procesā Latvijā tika nodrošinātas trīs instances – tev bija iespējas sūdzību iesniegt, un tā bija jāizskata. Šobrīd ir izveidota tāda sistēma, ka trešā instance nav obligāta un lielākā daļa kasācijas sūdzību vispār netiek pieņemta. Ir izveidotas rīcības sēdes, tajās viņiem pat nav jāmotivē atteikums – vienkārši uzraksta «nav nozīmes judikatūras veidošanā» un tavu kasācijas sūdzību pēc būtības neizskata.
Tad vēl – izrādās, pēc Andreja Judina iniciatīvas pēdējos desmit gados ir nomainīta nosacītā soda izciešanas kārtība. Agrāk, ja neko nepārkāpi, tad pēc soda laika varēji neuztraukties. Bet tagad tev ir jādzīvo saskaņā ar probācijas dienesta izstrādātu grafiku.
Ko tas nozīmē?
Ka tev pie viņiem jāiet, viņi stāsta, kā tev jādzīvo, uzdod jautājumus, tostarp par taviem politiskajiem uzskatiem. Respektīvi, tevi it kā gana, bet patiesībā vienkārši bezjēdzīgi pazemo.
Varbūt tajās diskusijās tu vari mēģināt pāraudzināt viņus?
Apelācijas instancē turēju vairāk nekā stundu garu runu. Man bija sajūta, ka prokurors un apsargs no tās iespaidojas, bet visiem trim tiesnešiem tā bija pilnīgi pie kājas.
Probācijas dienestam, piemēram, ir jālūdz atļauja izbraukt no valsts, un viņi var to nedot. Faktiski cilvēkam tiek liegts pilnvērtīgi dzīvot, un tā pazemošana ir bezjēdzīga. Ir gadījumi, ka cilvēks ir asociāls un viņu vajag ganīt, bet šajā gadījumā tas ir tikai pazemošanas ierocis. Es uzreiz pateicu, ka atsakos šādā veidā sadarboties, atsakos pakļauties šādam sistēmas pazemojumam. Ja es tam pakļaujos, nododu to, ko esmu darījis pirms tam. Tad tiešām nav jēgas iet uz mītiņu. Bet, ja esi aizgājis, stāvi līdz galam.
Tātad no tevis var iztaisīt politieslodzīto?
Jā. Bet arī tad ir iespējas nesadarboties. Ir tādi līdzekļi kā, piemēram, bada-streiks. Kā cilvēkam tev vienmēr ir iespēja atteikties sadarboties, lai arī citreiz par veselības vai dzīvības cenu. Eksistēt ar salauztu garu arī nav lielas jēgas. Skaidrs, labāk nenonākt situācijā, kad ir jāizvēlas starp gara un miesas nesalauztību. Man, protams, žēl, ka Latvijā sistēma ir tāda, ka šāda situācija var izveidoties.
Visu interviju ar Ansi Ataolu Bērziņu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!