Režisoru Vari Braslu neapšaubāmi var dēvēt par vecmeistaru. Ar viņa 16 režisētajiem kinodarbiem, tostarp Ezera sonāti (1976), kas tapusi tandēmā ar Gunāru Cilinski, Emīla nedarbiem (1985) un Aiju (1987), uzaugušas vairākas skatītāju paaudzes. Arī aktieru paaudzes. Ar viņa jaunākās filmas Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (2017) pirmizrādi atklāta programma Latvijas filmas Latvijas simtgadei, un tās draugu seansā režisors uzsvēra – filma spēj sastindzināt laiku, bet ne dzīvi, jo turpat kinozālē sēdošie kādreizējie bērni aktieri nu jau ir pieauguši ļaudis. Režisori Madaru Dišleri, kura savulaik filmējusies kā Emīla māsiņa Ida Emīla nedarbos un arī epizodiskā lomā Aijā, Brasla pat smejot sauc par konkurenti. Dišlere pašlaik veido citu simtgades filmu – uz režisores bērnības atmiņām balstīto Paradīzi 89 par četru jaunu meiteņu vasaru, kas iznāks uz ekrāniem nākamgad. Bet Braslas ģimenes filmā Vectēvs, kas bīstamāks par datoru tiek izsekots astoņgadīgā lielpilsētas zēna Oskara (Markuss Jānis Eglītis) vasaras gaitām pie vecvecākiem mazpilsētā – puisim nākas pieņemt vectēva Pauļa, bijušā atmodas cīnītāja (Mārtiņš Vilsons), un vecmammas Irmas, bijušās skolotājas (Akvelīna Līvmane), noteikumus. Vitālajā stāstā par paaudžu atšķirībām iezīmējas īpatns mūsdienu Latvijas lauku šķērsgriezums, humora pilnā intonācijā izgaismojot ne tikai pilsētnieka un laucinieka īpatnības, bet arī bērna un pieaugušā uztveres principus.
"Savā laikā Valmieras teātra šefs un režisors Pēteris Lūcis teica, ka jāspēj saredzēt vienā pilienā okeāns," par plašuma klātbūtni arī sīkbūtnīgos lielumos saka Brasla un atzīst, ka pēdējā laikā, skatoties katru šīs filmas gabaliņu septiņas reizes, jau ierauga, ka aiz tā piliena ir pat daudz vairāk.
Filmā Vectēvs, kas bīstamāks par datoru jūs savienojat mūsdienu grūto situāciju laukos – demogrāfija un bezdarbs – ar ārkārtīgi vitāliem raksturiem, piešķildams tam visam humoru. Kas jums pašam, sadarbojoties ar scenāristu Alvi Lapiņu jau septīto reizi uz lielā ekrāna, bija būtiskākā tēma?
Alvja rosināts, vēlējos, lai caur vienu ģimeni atspoguļojas gan labais, gan sliktais. Ir lietas, kuras sāp Vectēvam, man un arī Alvim. Tur nav tāda uzstādījuma, ka ir jāpūš fanfaras vai jāzāģē koks. Ir daudzas lietas, kuras ir būtiski atzīmēt, un ir tādas, kuras ir absurdas, man kategoriski nepieņemamas, bet es nezinu, no kura gala varētu to pavērst uz labu.
Jūs ar to domājat arī urbanizāciju un lauku skolu slēgšanu, par ko tiek runāts filmā?
Arī, jo man tas ļoti sāp. Tas politkorektums pret visām lielajām organizācijām un Eiropas Savienību iet arvien plašāk. Neviens tur, Briselē, nezina… Nevar tā rīkoties, kā savulaik darīja Hruščovs – tā, tur vajag audzēt kukurūzu! Tādas ačgārnības man sāp. Kā latvietim man sāp, ka latviešu nācijas pamats – zeme un ūdeņi – un no tā izrietošās profesijas tiek nīdētas citu interešu vārdā. Tāds savulaik spēcīgs slānis kā zvejnieki, arī zemnieki tiek iznīcināts, bet no tā nāk tautas dzīļu spēks.
Filmā jūs caur Mārtiņa Vilsona atveidotā vectēva un Akvelīnas Līvmanes bijušās skolotājas tēlu arī parādāt attieksmi pret šīm pārmaiņām: ir sāpīgi, bet zaudētais tiek cienīts. Ieskicējat arī paaudžu maiņu – vecmamma mazdēlam rāda fotogrāfijas no barikāžu laika. Vai jaunajai paaudzei vispār ir iespējams saprast savu vecāku cīņas?
Savā laikā Valmieras teātra šefs un režisors Pēteris Lūcis teica, ka jāspēj saredzēt vienā pilienā okeānu. Tagad, kad pēdējā laikā skatos katru filmas gabaliņu septiņas reizes, es redzu, ka aiz tā piliena ir daudz vairāk. Tieši no autora puses. Un tomēr tas nav liels vēsturisks panno.
Atminaties sevi Oskara vecumā? Kādas filmas jūs tolaik skatījāties, un kādas bija vasaras astoņgadīgajam Varim?
Ir mazliet citi laiki. Toreiz bija pēckara laiks, kad biju mazs puišelis, un tad galvenokārt bija krievu filmas, pārsātinātas ar urrāpatriotismu. Bet, protams, man kā puišelim bija liels brīnums par to, kas notiek. Vēlāk, kad apziņa sāka veidoties, pamatskolas beigās, nāca vesels vilnis ar filmām, kuras padomju karavīri sazagās ārzemēs. Tās bija dažādas filmas, kuras nemaz nebija domātas tiem, kas tās skatījās. Bet bija tāds informācijas, kultūras bads – ko tik mēs kā puikas neskatījāmies! Notikums tuksnesī un tūkstošiem Robina Huda variantu. Un tomēr regulāra kino skatīšanās iespēja nevarēja pastāvēt tā iemesla dēļ, ka nebija jau kur.
Kādu kino skatāties tagad? Vai esat "visēdājs"?
Es skatos visu, bet negribas skatīties kaut ko sliktu. Mani nesaista šausmenes un kosmosa lietas, lai gan es apbrīnoju tehnikas iespējas. Es tomēr nāku no zemes. Amerikāņi ir profesionāli cilvēki, tur top milzīga produkcija, bet ir stipri jāatlasa, ko ir vērts skatīties. Kādreiz, kad ir sasaiste ar žanru, ļoti specifisku laikmetu un vidi, tad gan ir jāskatās ķinītis. Vispār ķinītis baro.
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!