Juris Žagars: Cēsīm jākļūst par ideālu dzīvesvietu

Žagars vienmēr izcēlies ar vērienīgām idejām un, kas ne mazāk svarīgi, ar mērķtiecīgu šo ideju īstenošanu. Turklāt papildus Cēsu idilles veidošanai un sava biznesa vadīšanai viņam vēl izdodas atrast laiku teātrim, kas ir Žagara mūža kaislība un gandarījuma avots. Dailes teātrī viņš atļaujas izbaudīt sajūtu, ka ir vienkāršs darba ņēmējs, kam nav pienākuma lauzīt galvu par biznesa plāniem un atskaitēm. Publika viņu mīl, bet Žagars apņēmies nepievilt šo mīlestību un nekļūt par glītu eksponātu priekšvēlēšanu kampaņā, lai gan piedāvājumu nekad nav trūcis.Fragments no intervijas:**Koncertzāles atklāšanai gatavojaties ar vērienu?Uz atklāšanu ieradīsies Valsts prezidents, premjerministre, Igaunijas premjers. Arī pēc koncertprogrammas sanāk starptautiskais pasākums, jo pie diriģenta pults stāsies Baltijas zvaigznes: igaunis Pauls Megi, Gintars Rinkēvičs no Lietuvas un mūsu Andris Poga. Koncertzāles atklāšana būs liels notikums ne tikai no publicitātes, bet arī no mākslinieciskā viedokļa.Atklāšana, protams, vienmēr ir skaista, bet kas būs koncertzāles apmeklētāji ikdienā? Vai salīdzinoši mazās Cēsis spēs piepildīt šo ēku?Tāpēc jau tā ir nevis Cēsu, bet gan Vidzemes reģiona koncertzāle. Reģionā dzīvo 350 tūkstoši cilvēku, kas ir gana daudz. Protams, lielākais ieguvums no koncertzāles būs cēsniekiem, bet uzbūvēt tik lielu koncertzāli tikai viņiem nebūtu iespējams. To varētu atļauties tikai ārkārtīgi bagātas pašvaldības, piemēram, Skandināvijā. Vai pats gaidāt to brīdi, kad varēsiet nospēlēt kādu lomu uz šīs skatuves?Negaidu un negribu. Man nepatīk spēlēt vietā, kur neesmu tikai aktieris. Profesionāls aktieris nav ekshibicionists. Amatierim galvenais ir būt uz skatuves, bet profesionālim tas ir darbs, par ko viņam maksā. Es negribētu, lai Cēsīs uz šīs skatuves būtu aktieris, šeit man ir cita loma. Esmu laimīgs, kad cilvēki brauc skatīties manas izrādes uz Dailes teātri, tad man ir papildu uztraukums: o, velns parāvis, atkal atbraukuši! Pēc izrādes saņemu īsziņu: "Žagar, mēs tevi redzējām, bija forši!" Par to man ir milzīgs gandarījums.Kultūras pasākumi Cēsīm ir izveidojuši labu tēlu. Vai tiešām Cēsīs ir mazāk problēmu nekā citur Latvijā? Iespējams, tās patiešām ir mazākas. Spriežot pēc nodokļu ieņēmumiem, Cēsīs vidusslānis ir lielāks un trūcīgais slānis daudz plānāks nekā citur. Jāņem vērā arī tas, ka mēs esam tuvu Rīgai. Daudzi dzīvo šeit, bet strādā Rīgā. Mums ir dzelzceļš, arī es braukšu ar vilcienu, ja vagonā būs_ Wi–Fi _un iespēja strādāt. Mūsdienās daudzi strādā arī internetā, Cēsīs ir ļoti labs internets pa optisko kabeli, interneta sakari šeit nav problēma. Es un arī politiķi, kas tagad ir pie varas pilsētā, vēlamies padarīt Cēsis par ideālu dzīvesvietu. Ļoti labas skolas un bērnudārzi, laba veselības aprūpe, drošība, transports, sakopta vide un kultūras objekti. Ir koncertzāle, tūlīt būs uzbūvēta bibliotēka, nākamais būs stadions. Tad plānos ir laikmetīgās mākslas telpa Cēsīs. Iespējams, mēs to atvērsim ātrāk nekā laikmetīgās mākslas muzeju Rīgā.Cēsīs ir kas tāds, kas nav Rīgā - desmit minūšu laikā esi pie Gaujas un vari peldēties. 15 minūšu laikā bērns atnāk no skolas uz mājām. Nav sastrēgumu. Ar vilcienu līdz Rīgai tikai stunda un 15 minūtes. Es zinu daudzus radošās inteliģences pārstāvjus, arhitektus un juristus, kas no Rīgas pārceļas uz darbu un dzīvi Cēsīs. Zeme lētāka, dzīve lētāka.Vai nav tā, ka vairāk esat uzņēmējs vai projektu vadītājs, nevis aktieris?Nē! Nekad tā nav bijis. Bez komandas neesmu nekas, nevajag arī pārspīlēt manu varēšanu. Mana varēšana un talants izpaužas tajā, ka protu atlasīt cilvēkus un menedžēt komandu. Faktiski esmu kā bobsleja stūmējs. Un nākamās kamanas, ko vajadzētu iekustināt, ir Cēsu laikmetīgās mākslas telpa, ko uzbūvētu pašvaldība un valsts nodrošinātu ar saturu. Vai nebūtu vieglāk veltīt sevi visu skatuvei? Kāpēc jums nepieciešami tik vērienīgi projekti, kas aizņem tik daudz laika?Labs jautājums, man jāpadomā. Protams, varu pateikt kādu ātru vārdu spēli žurnālistiem, bet gribētu atbildēt patiesi… Redziet, es par to domāju vienmēr, ka darbadiena man ir par īsu. Kad es pulksten 11 vakarā pēc smagas izrādes pārvelkos mājās un nākamajā rītā man jau 8 jābūt darbā, kad citi aktieri vēl mierīgi guļ. Tad es sev jautāju: Žagar, vai tev tiešām to vajag? Taču, atdodot sevi visu teātrim, ne vienmēr vari dabūt atpakaļ rezultātu.Visu interviju ar Juri Žagaru lasiet žurnāla Sestdiena 30.maija-5.jūnija numurā!**