Karalis paliek ar mums

B.Kingam: "Kādēļ visi jaunie ģitāristi starpspēlēs spēlē tik daudz nošu, uz augšu, uz leju pa ģitāras grifu, bet jums bieži vien pietiek tikai ar vienu?" B.B.Kings atbild: "Jaunie vēl tikai meklē savu noti, bet es jau esmu to atradis!"Šādu ar nupat viņsaulē aizgājušo blūza karali saistītu stāstu atceras latviešu ģitārists Aivars Hermanis. Tas jau folklorizējies tāpat kā citāts, ko Jānis Šipkēvics, viens no pirmā un vienīgā B.B.Kinga koncerta organizētājiem Latvijā 1994.gadā, dzirdējis no paša blūza karaļa mutes, un tie viņam skanot ausīs joprojām: "Blūzs rodas tad, kad labam cilvēkam ir slikti." Meistars esot uzdāvinājis Šipkēvicam savus mediatorus, nozīmītes un kaklarotu ar uzrakstu B.B.K. Aizmirsis cimdus, kas tagad atrodas goda vietā.Uz vienas notsSlavenais amerikāņu dziedātājs, autors un ģitārists Lenijs Kravics, saņemot ziņu par B.B.Kinga nāvi, sociālajos tīklos rakstīja: "Jebkurš cits var nospēlēt tūkstoš nošu, bet nekad nepateiks tik daudz kā viņš ar vienu vienīgu." Hermanis turpina: "Viņš bija stāstnieks ar ģitāru. Ar savu Lucille runāja nepaplašinātos teikumos, skaidri un saprotami, un no sirds. Savās improvizācijās viņš turējās pie kādas vienas nots, kuru pamanījās visvisādi izvibrēt un izstaipīt."Dailes Zigis, Latvijas lielākais blūza fanātiķis, paša vārdiem, pat slimnieks, kūlies ar vilcienu uz B.B.Kinga koncertu Sanktpēterburgā (toreiz Ļeņingradā) jau 1979.gadā. "Bija vesela tūre - arī Maskava, Gruzija, Erevāna, līdz Rīgai viņš par nožēlošanu toreiz nenonāca. Redzēju vēl viņu pirms koncerta stāvam ārā diezgan vēlā rudenī, kad jau krīt sniegs, ēdam kaut kādu belašu un lūkojamies uz krievu publiku. Skatījos ar kantainām acīm, bet tolaik biju vēl pietiekami kautrīgs un klāt negāju, lai nobildētos. Koncerts bija neaizmirstams! Visskumjākā ziņa ir, ka aizgājis jau trešais blūza karalis. Pirmais, Fredijs Kings, mira jau 1976.gadā, Alberts Kings - 1992., tagad - B.B.Kings. Tie blūza vīri jau ir ilgdzīvotāji, jo tā viņu mūzika ir mūžīga vērtība," saka Zigis, piebilstot, ka savu milzu popularitāti mūziķis savulaik ieguvis, ļoti daudz koncertējot - maļoties pa Ameriku ar visu lielo sastāvu no viena krasta līdz otram. Viņš pat bijis viens no pirmajiem mūziķiem ar savu tūres busu un arī viens no pirmajiem, kurš nojaucis robežas starp melnajiem un baltajiem mūziķiem un arī klausītājiem.Cilindrs par lieluSirsnīgs, laipns, ar nedaudz bērnišķīgu smaidu. Tādu B.B.Kingu atceras Šipkēvics, un to var redzēt arī, vērojot viņa koncertu video - mūziķis vienmēr bija ļoti vienkāršs un pozitīvs, pat dziesmu laikā, brīdi pa brīdim noskrienot ar pirkstiem pa stīgām, sarunājoties ar publiku  par savām sajūtām konkrētajā mirklī, izstāstot kādu īsu stāstu no savas dzīves vai pasakot kādu joku, pasmejoties par to pats un sasmīdinot arī publiku. Ar aizkustinājumu var vērot 2011.gada Royal Albert Hall koncerta video, kur viņš uzstājas kopā ar vairākiem citiem slaveniem mūziķiem - Roniju Vudu no The Rolling Stones, Miku Haknelu no Simply Red, tostarp_ Guns N’Roses _ģitāristu Slešu (Slash). B.B.Kings norāda uz viņa slaveno melno cilindru, Slešs to uzliek blūza karalim galvā, un viņš aizkustinājumā smaida kā mazs bērns, kustinot galvu un rādot, ka tā viņam krietni par lielu, un Slešs paņem cepuri atpakaļ.  Patiesībā jau slavenu mūziķu aiziešana no šīs pasaules ir tikai plika statistika - iespēja likt aiz viņu vārdiem iekavās nevis vienu, bet divus gadskaitļus. Šodien sen neviens neapklust un neizplūst asarās, klausoties Džimu Morisonu, Marku Bolanu, Kurtu Kobeinu, Džonu Lī Hukeru, Donnu Sammeri vai B.B.Kinga mīļāko dziedātāju Frenku Sinatru, nemaz jau nerunājot par Bēthovenu vai Bahu, jo šo cilvēku atstātais mantojums bija ieguvis mūžības statusu, jau viņiem dzīviem esot, un itin labi dzīvo pats par sevi bez autoru klātbūtnes. B.B.Kings ir viens no tiem, kuri nekur no mums nav aizgājuši. Vecie blūzmeņi savu dzīvi turpina ne vien ierakstos un - kādu laiku vēl - palicēju atmiņās, bet arī visā tajā mūzikā, kas skan šodien un kuras pamatā ir blūzs. B.B.Kings pats atvēris vairākus blūza klubus dažādās ASV pilsētās, iekļuvis vairāku visu laiku labāko ģitāristu aptauju līderu sarakstos un visās iespējamajās slavas zālēs, no 1971. līdz 2009.gadam saņēmis sešpadsmit Grammy balvas, Nacionālās mākslas un Brīvības medaļas no ASV Prezidenta Džordža Buša, ar tagadējo prezidentu Baraku Obamu kopā uzdziedājis Sweet Home Chicago, bet savas vizītes laikā Latvijā 1994.gadā bijis pieņemšanā arī pie toreizējā Latvijas prezidenta Gunta Ulmaņa, klātesot arī kultūras ministram Raimondam Paulam.