Fragments no intervijas. Ar Aiku Karapetjanu sarunājas Romāns Koļeda
Vienmēr esi apgalvojis, ka norobežojies no nacionālās identitātes problēmu risināšanas, bet Venēcijas tirgotājs vismaz vienā lugas slānī tās skar. Vai šajā situācijā neesi vairāk aizdomājies par nacionālo jautājumu?
Teiksim tā, vakaros par to nedomāju, šīs problēmas man dzīvot īpaši netraucē. Vienkārši sanāca, ka tāda ir luga, ko vajadzēja iestudēt. Pats negrasījos veidot izrādi, kuras labākais materiāls būtu ebreju tirgotājs Šeiloks. Nē! Manā iestudējumā nacionālais jautājums nav pats galvenais, cenšos parādīt to, kā cilvēks protestē pret sabiedrības iedibināto kārtību. Šekspīrs lugā spilgti atspoguļojis tā laika Venēcijas šovinistisko vidi. Nav runas par to, ka venēcieši būtu slikti, viņi bija bagāti un izglītoti, taču raduši pie noteiktas kārtības. Domāju, tā tas bijis ne tikai pirms trīssimt četrsimt gadiem, mūsdienās tas vairāk izpaužas kā islāma problēma, sadursme starp musulmaņiem un kristiešiem, kas Rietumos pastiprinājusies daudzo imigrantu dēļ.
Savā Mākslas akadēmijas diplomdarbā interesējies par nāves tēmu latviešu glezniecībā simbolisma periodā. Vai tas nozīmē, ka pats uztver dzīvi simboliskās kategorijās: dzīve un nāve, dievišķais un zemiskais?
Mana atbilde liks tev vilties, tas vienkārši bija mans protests. Apkārt visi rakstīja par zināmām gleznām, kolonnām vai dzelzceļa stacijām, un man gribējās pateikt: es esmu īsts vecis! Turklāt meiteņu kursā biju vienīgais džeks, vēlējos visus šokēt.
Vai izdevās?
Nu, bija rezons: "O! Nāves bailes!" Pēc tam kad divus trīs mēnešus vajadzēja domāt un rakstīt par nāvi, savu izvēli nožēloju. Tā nav patīkamākā nodarbe pavasarī, īpaši jaunībā. Tagad varu sacīt, ka nāve ir normāla lieta, mēs visi nomirsim, tāpēc nevajag baidīties. Neviens gan īsti nezina, kādas ir tās pēdējo mirkļu sajūtas. Kaut kur lasīju, ka cilvēka smadzenes īsi pirms nāves iestāšanās izdala īpašu ķīmisku vielu, kas līdzinās narkotikām, organisms pats sevi anestezē un pasargā no liekām sāpēm. Es gan domāju, ka nāve ir diezgan briesmīgs un mokošs process.
Visu sarunu ar Aiku Karapetjanu lasiet Sestdienā!