Nav daudz pasaules malu, kurās XX gadsimts būtu bijis vēl asiņaināks nekā mazajās Centrālamerikas valstīs, un vēsturiskā apziņa par cilvēka dzīves lētumu un asinsizliešanas prieku nekur jau nepazūd — tikai, beidzoties oficiālajiem pilsoņu un citiem kariem, pārvēršas citās formās.
Taču gan Salvadorā, gan Hondurasā ārzemju viesim nudien vajag ļoti nepaveikties, lai dabūtu lodi kādā vārīgā ķermeņa daļā. Cita lieta, protams, ja esat bandas loceklis. Un šeit vārds banda nozīmē ko nesalīdzināmi vairāk par dažu desmitu jaunu, bet reizēm arī ne jaunu, krimināli noskaņotu domubiedru kopumu.
Uzskata, ka Hondurasā vien varētu būt aptuveni trīsdesmit tūkstoši bandu dalībnieku, Salvadorā vēl krietni vairāk, bet Gvatemalā ar bandām dažādā mērā ir saistīti pat simt tūkstoši abu dzimumu jauniešu vecumā no divpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem, kā arī pietiekami daudz citu vecuma grupu pārstāvju, kuri aplaupa, nolaupa, zog, tirgojas ar narkotikām, slepkavo un izvaro.
Cita lieta, ko gan var labi pamanīt, — vispārējo sabiedrības attieksmi pret bandām un to locekļiem: ja ir runa par cīņu ar bandām un bandītu iznīcināšanu, caurmēra salvadorietis ir gatavs piemirst par cilvēktiesībām un tamlīdzīgām nozīmīgām lietām. Vispirms pretbandu likumus ieviesa Hondurasa, pēc tam Salvadora — Mano Dura jeb Stingrās rokas likumam sekoja Super Mano Dura.
Parādījās arī pretreakcija bandām — tikpat nežēlīga un asiņaina: Salvadorā to, piemēram, tipiski latīniskā daiļrunībā nosauca par Sombra Negra — Melno ēnu. Ir parādījies arī tāds eksotisks arods kā sicarios — algoti slepkavas, kuri specializējas tieši uz bandu locekļiem. Kas viņus algo? Galvenokārt tie, kurus apdraud mareros, — veikalu īpašnieki, uzņēmēji un tā tālāk. Un galu šai vardarbībai un asiņu straumēm īsti neredz...
Bet no kurienes tas viss radies? Cilvēki taču masveidā nekļūst asinskāri un gatavi nogalināt tāpat vien, paši no sevis. Vismaz gribētos domāt, ka tam vienmēr ir kādi pietiekami konkrēti iemesli. Un atbilde nav tālu jāmeklē — gan Hondurasā, gan jo īpaši Salvadorā, ar kuru viss arī sācies, gan arī ASV ladino bandu tagadējo varenību ir kaldinājušas pašas Savienotās Valstis.
Pēdējais piliens bija to pasūtītais pilsoņu karš Salvadorā, kurā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados gāja bojā aptuveni simt tūkstoši cilvēku, bet vēl viens vai pat divi miljoni emigrēja galvenokārt uz ASV, un tieši salvadoriešu bēgļu vidū Amerikā tad arī radās Mara Salvatrucha.
Salvadorā joprojām netrūkst pilnībā amnestētu ļaužu, kuriem atbilstoši viņu loģikai divgadīga bērna pakāršana vismaz reizēm ir tikai neizbēgama nepieciešamība. Tad ko nu brīnīties par ielu bandu mērogiem, kā arī par to, ka amerikāņi šai pasaules daļā vēl ilgi nebūs gaidīti viesi.
Un neviens jums nedos nekādas garantijas, ka jau rīt kaut kur šīs pasaules daļas džungļos taisnības, kārtības vai kādas citas cildenas lietas vārdā nesāksies jauns slaktiņš un tēvocis Sems nemetīsies vienu no tā pusēm atbalstīt ar jauniem miljardiem.