Es zinu, šeit nekad nebūs Krievija,/ var ņemt Abreni sev par piemiņu./ Ir pēdējais brīdis šeit kaut ko labot./ Viena himna. Viens karogs. Viena valoda – šīs rindas īsi pirms valodas referenduma 2012. gadā zināja gan liels, gan mazs. Dienas laikā līdz tam lielai daļai nezināmais reperis, vārdā Rays, kļuva teju par tautas varoni, kurš atļāvies lietas saukt īstajos vārdos. Arī šodien ne viens vien zina, kādā ritmā skanēja konkrētās rindas. Hiphopa mākslinieks Arturs Skutelis ar šo piemēru ilustrē iemeslu, kāpēc Latvijai šo mūzikas veidu vajag, proti, "tas ir ārkārtīgi spēcīgs rīks, lai nogādātu informāciju".
Mierīgais dumpinieks
Skutelis hiphopā ir jau kopš pusaudža gadiem un šodien teic, ka muzicēšana viņam joprojām sagādā baudu. "Šī mākslas forma man šķita ļoti jaudīga, tā mani aizrāva. Tobrīd vienaudžu skaļruņos bija daudz popmūzikas, kas man nebija interesanta, bet šeit pēkšņi kaut kas pilnīgi cits un dziesmas, ar kurām var pateikt tik daudz!" viņš atminas. Pirmie soļi esot bijuši diezgan muļķīgi, taču visam cauri vijusies tieksme pēc pašizpausmes. "Caur mūziku es saprotu pats savu dzīvi, man vajag uzrakstīt, lai saprastu, kas notiek man apkārt. Tas ir veids, kā es tieku galā ar savu pieredzi," atklāj mākslinieks.
Skutelis teic, ka hiphopa mākslinieki ir tādi kā dumpinieki, taču pats sevi ar šo vārdu viņš raksturot nevēlas, tā vietā lietojot anglisko terminu nonconformist, ar kuru parasti apzīmē personas, kas neskrien pakaļ jaunākajām tendencēm un dara to, ko vēlas pašas, nevis citi. "Es neiesaistos visādos apšaubāmos notikumos. Apzinos, ka ir lietas, kas jāmaina, bet viens es to nevaru izdarīt. Vientuļš dumpis visbiežāk beidzas ar nāvi," viņš paskaidro. Neskatoties uz to, dumpinieciskuma gars latviešu hiphopā gan joprojām esot dzīvs. Turklāt nu lūzuši aizspriedumi, kas agrāk pavadīja konkrēto žanru: "Mazinās stereotips, ka hiphopa klausītāji ir ne tā inteliģentākā sabiedrības daļa. Galvenais iemesls šim ir tas, ka hiphops kļūst arvien augstvērtīgāks gan teksta, gan muzikālā ziņā. To novērtē un atspoguļo dažādos medijos, un ir redzams, ka mēs varam pateikt vairāk par "yo, jā"."
Un nudien – vairāki vietējie mākslinieki pēdējā laikā izpelnījušies plašu atzinību. Pats Skutelis un grupa Tvērumi nule kā laiduši klajā albumu Nekad nekur. Tas veidots kā vienots stāstījums, kura fabulas pamatā ir Bībeles līdzība par pazudušo dēlu. Grupas iepriekšējais – debijas – albums Audums tika novērtēts kā viens no 2016. gada spēcīgākajiem latviešu mūzikas ierakstiem.
Par ūdeni un politiku
"Izklaides funkcija manā prioritāšu sarakstā ierindojas diezgan tālu, bet apzinos, ka tā ir viena no lietām, ko vairākums cilvēku sagaida. Māksla kā atpūtas veids – lai tas tā ir, bet ne man," spriež Skutelis. Pēc viņa domām, hiphopā galvenais ir vēstījums, kas sasniedz publiku. Kā papildinājumu jau iepriekš pieminētajai dziesmai pirms valodas referenduma viņš min svaigi iznākušo mūziķa Childish Gambino videoklipu This is America, kurā attēlotas joprojām dzīvā rasisma problēmas. "Par šo jautājumu var rakstīt disertācijas, var vadīt lekcijas un var radīt šādu mākslas darbu, kas vienā dienā uzrunā desmitiem miljonu cilvēku visā pasaulē," teic mūziķis un piebilst, ka ar interesi vēros, vai šā gada Saeimas vēlēšanu noskaņās kāda partija izdomās aģitācijā izmantot hiphopa platformu.
Hiphopa vēstījumu Skutelis salīdzina arī ar sprediķi, jo baznīcā mācītājs viens pats no kanceles var uzrunāt masas, kas velta viņam visu savu uzmanību. Taču ne vienmēr svarīga ir kvantitāte: "Man ir piemēri, kad cilvēki nākuši klāt un teikuši, ka mana mūzika pozitīvi iespaidojusi viņu dzīvi. Mūzikā bieži runāju par cilvēku un netikumu, cilvēku un atkarībām. Šī informācija ļauj pārvērtēt dzīves izvēles. Man kā mūziķim šī ir lielākā uzslava." Galu galā savstarpēja palīdzība esot hiphopa kultūras pamatideja.
Iespēju caur hiphopu nodot vēstījumu pie mums pamazām sāk izmantot arī sociālajās kampaņās. Piemēram, projekts Valodas policija izdevis dziesmu ar mūziķi ansi (Ansis Kolmanis), kurā aicina nepiesārņot latviešu valodu. Taču nevarētu teikt, ka šāda prakse ir ļoti izplatīta. "Problēma ir tajā, ka ļoti maz hiphopa mūziķu Latvijā aktīvi interesējas par sociāli politiskām lietām un spēj tad tās arī adekvāti pateikt. Taču, ja tekstu raksta uz pasūtījumu, to uzreiz var nolasīt," uzskata Skutelis.
Ne vienmēr gan vēstījumam, lai tas uzrunātu, jāskar politiski vai sociāli jautājumi – ASV ir mākslinieki, kas, piemēram, dzied par to, ka jādzer vairāk ūdens, aicinot parūpēties par sevi. Ņemot vērā, ka hiphops pie mums strauji attīstās, nākotnē, visticamāk, gaidāmi dažādi projekti, kas uzsaucienu tautai nogādās tieši šīs mūzikas apvalkā.
"Žanrs attīstās jebkurā mākslas jomā tad, kad tas neturas stingri pie sava kanona kā centra, tas dodas uz perifērijām un meklē jaunas robežas, paplašinās. Bieži vien tā ir tāda staigāšana pa virvi, reizēm eksperimentējot var nokrist, bet var arī noiet to ceļu un radīt kaut ko jaunu. Šobrīd nav tāda viena latviešu hiphopa, kas ir ļoti labi. Pašreiz hiphopu klausās no piecu līdz 85 gadu vecumam dažādi sociālie slāņi," rezumē Skutelis.
Zīmējums: Gatis Buravcovs
Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? - Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.