Raipole ir pēdējais Nirzas pagasta ciems, kurā autoveikals pietur pirms došanās atpakaļ uz Zilupi. Pa kreisajām durvīm izkāpj šoferis Miša, pa labajām — pārdevēja Svetlana. Miša kolēģei attaisa smagās kravas nodalījuma durvis. Viņa pati izceļ no mašīnas dzelzs grozu un apliek to otrādi, lai varētu ierāpties savā darba vietā. Grīļīgo pakāpienu mēdz izmantot arī klienti, jo tā viņi var tuvāk aplūkot preces. Pirmajā Raipoles pieturā autoveikalu sagaida 70 gadu vecā Agrefina. Reizi nedēļā kaimiņi viņu ņem līdzi iepirkties uz Ludzu, taču šodien aptrūkušies putraimi.
Agrefina stāsta, ka gadu gaitā autoveikala pārdevēja esot kļuvusi gluži kā radiniece. Svetlana vienmēr pieņemot īpašus pasūtījumus, turklāt autoveikala pārdevēju Agrefina satiek krietni biežāk nekā pašas bērnus. "Agrāk autoveikals brauca piecas dienas nedēļā, bet tagad pirmdienās un otrdienās vairs nebrauc. Kad jaunībā atnācu uz šejieni strādāt pastā, te bija pilns ar cilvēkiem," Agrefina pamet ar roku riņķī. "Tagad visi aizbraukuši vai apmiruši." Raipolē viņa dzīvo kopā ar vīru. Visi trīs bērni jau sen devušies savā dzīvē: meita strādā par pasniedzēju Rēzeknē, viens dēls dzīvo Baltinavā, otrs — Maltā.
Piestājot pie Raipoles sociālās mājās, izveidojas netipiski gara rinda — iepirkties vēlas pieci cilvēki. Pirmās rindā stāv sociālās mājās iedzīvotājas pensionāres, kura kļuvušas pārāk vārgas, lai lauku mājā pašas spētu piekurināt istabas un ienest ūdeni. "Mūs jau te baro. Autoveikalā nopērkam kaut ko garšīgāku — gaļu vai konfektes," saka viena no sirmgalvēm.
Aiz viņām rindā stāv divi pusmūža vīrieši, kas uz autoveikala pieturpunktu atnākuši no blakus mājām. Pirmais iegādājās divlitru alus pudeli. Vaicā, cik maksā cigaretes. Svetlana atbild, ka 2,80 eiro. "Nē, nē, dārgi." Nākamajam pircējam vajag četras alus skārdenes. "Tev vieglo vai gāzēju?" pārdevēja pārprasa. Pircējs izvēlas vieglo. "Gāzējs" sākas no septiņiem procentiem, un tieši šāds alus parasti ir pircēju iecienītākais dzēriens. "Mums ir arī stiprie dzērieni, bet tos vairs īpaši nepērk. Tagad bez septiņprocentīgā alus nevieni svētki nepaiet. Sanāk lētāk, un tāpat var noreibt," par pircēju prasībām stāsta pārdevēja.
Svetlana autoveikalā strādā 15 gadus, šoferis Miša — divreiz ilgāk. Gadu gaitā abi ir ne tikai iepazinuši iedzīvotāju vēlmes, bet arī kļuvuši par viņu uzticības personām. Daudzi pensionāri Svetlanai uztic savas zāļu receptes, lūdzot no pilsētas atvest ārstu izrakstītos medikamentus.
Autoveikalu pārdevēji pilda dažbrīd pat neaizvietojamu sociālo funkciju. Tomēr tā var turpināties tikai tik ilgi, kamēr ir pietiekami liels pieprasījums pēc autoveikalu galvenās funkcijas — pārtikas piegādes.
Latvijas Tirgotāju asociācijas vadītājs Henriks Danusēvičs norāda, ka klientu skaita samazināšanās ir aktuāla problēma autoveikaliem visos lauku reģionos, ne tikai pierobežā. "Tirgoties pilsētā vēl ir izdevīgi, bet laukos autoveikali iet mazumā. Tas ir saistīts ar sabiedrības novecošanu. Cilvēki noveco, un viņu skaits samazinās," skaidro Danusēvičs. Agri vai vēlu var pienākt brīdis, kad daļai vecāko lauku iedzīvotāju vairs nebūs iespējas iegādāties pārtiku, jo autoveikaliem nebūs izdevīgi līdz viņiem braukt. Nirzas pagasta vadītājs Andris Valeinis uzskata, ka vismaz viņa pagastā tik tuvā nākotnē tas nenotiks. Taču viņš sola iedzīvotājus bez pārtikas pieejamības neatstāt. "Ja vairs nebūs autoveikala, tad no pašvaldības varētu dabūt autobusu, sasēdināt tajā cilvēkus un vest iepirkties," viņš piedāvā vienu no risinājumiem.
Visu rakstu par autoveikaliem lasiet 24. aprīļa žurnālā Sestdiena!
Saulite