Nils Sakss: Latvijas katoļi un luterāņi ir antikristīgi

Stāstiem un kopā ar Jurģi Liepnieku uzrakstītajam kriminālromānam Nāve - tās nav beigas nu pievienojusies arī filma - kopš pagājušās nedēļas publikas vērtējumam nodota režisora Māra Martinsona spēlfilma Romeo n’ Džuljeta, kuras scenārija autors ir Sakss. Šekspīra slavenās traģēdijas sižetiskajā vadlīnijā balstītais darbs vēsta par draudzību - par to, vai ir iespējama latvietes un krieva draudzība mūsdienu Jūrmalā.

Fragments no intervijas: 

Vai jūsu filmā krievu-latviešu attiecību tēma ir apzināti ņemta?

Tas izauga dabiski. Monteki un Kapuleti, divas naidīgas dzimtas - paskaties uz Latviju, latviešu un krievu attiecības ideāli atbilst šai tēmai. Man šķiet, Romeo un Džuljetas stāsta galvenā doma ir par to, ka reāli viņi ne ar ko neatšķīrās un visa tā traģēdija bija diezgan idiotiska. Mums jau arī milzīgās atšķirības izzūd; patiesību sakot, sākot ar Polijas robežu, mūs visus uzskata par krieviem - pats to labi zinu no savas pieredzes Anglijā un citās zemēs. Tās atšķirības nav tā vērtas, lai aizietu līdz naidam un asinīm.

Vai tev ir vienalga, kāda būs jaunās Eiropas ādas krāsa?

Eiropa jau tagad ir diezgan krāsaina.

Latvija rases ziņā vēl ir tik viendabīga kā reti kura valsts.

Tāpēc jau mums ir tās problēmas. Attiecībā pret jebkuru lietu trauksme rodas tad, ja ar to nav saskarsmes. Nav saskarsmes ar gejiem, rodas homofobija; nav bijusi saskarsme ar musulmaņiem, rodas trauksme tajā sakarā. Tādā ziņā mūsu viendabīgums Latvijai nāk par sliktu.

Uz bēgļu uzņemšanu tu raugies neitrāli? 

Nē. Manuprāt, viņus jau sen vajadzēja šeit iepludināt daudz lielākā skaitā. Jo esmu daudz braukājis pa Latvijas laukiem, zinu, kāda tur ir situācija. Man šķiet negodīgi pašiem sēdēt tukšā zemē un nelaist iekšā citus.

Vai pats esi ziedojis bēgļiem?

Esmu anglikāņu draudzē, mēs kolektīvi vācam ziedojumus un arī izmitināsim vairākus cilvēkus.

Kāpēc esi tieši anglikāņu draudzē?

Esmu no Teoloģijas fakultātes, un anglikāņi ir kļuvuši par tādu kā fakultātes baznīcu, jo vēsturiski tur bija Juris Cālītis, un mēs gravitējam tajā virzienā. Otrkārt, tā ir viena no retajām draudzēm Latvijā, kas nav klaji antikristīga un naidīga savā retorikā.

Vai tad citas ir naidīgas?

Nezinu par visām, bet tas it sevišķi attiecas uz lielajām konfesijām.

Uz kurām? Uz pareizticīgajiem?

Pareizticīgo mazāk zinu, bet Latvijas katoļi un luterāņi ir ļoti antikristīgi un naidīgi savā komunikācijā.

Naidīgi pret ko?

Pret cilvēkiem. Manuprāt, tur pulcējas cilvēki, kuriem ir problēmas ar ticību Dievam. Viņi ir tik nedroši savā ticībā, ka viņiem liekas, ka kaut kādi geji var apdraudēt Dieva plānus. Tā ir ļoti destruktīva trauksme un nepaļaušanās uz to, kas ir dots labajā vēstī.

Vai cilvēks var zināt Dieva plānus?

Nedomāju, ka Dievam ir kāds cits plāns ārpus tā, kas te tagad notiek. Cilvēks ir tas, kurš šo plānu veido. Diez vai Dievs ir īgns večuks, kuram ļoti nepatīk geji, bēgļi un musulmaņi un kurš ir ļoti vīlies, jo ir uztaisījis cilvēku un cilvēks pēkšņi sācis ne tā nodarboties ar seksu. Protams, var jau būt arī tā, bet man ir pamats domāt, ka Dievam šie jautājumi ir stipri vienaldzīgi.

Kāpēc tad baznīcai tie ir tik svarīgi?

Tāpēc, ka tie ir ļoti svarīgi sabiedrībai. Kā to Seksualitātes vēsturē aprakstīja Fuko, mēs esam iegājuši fāzē, kurā sekss ir pirmā tēma. Par to runā sabiedrība, masu mediji, līdz ar to baznīca, kura ir sekularizēta, pārņem šo retoriku. Turklāt katoļu baznīcā seksualitāte ir represēta; kā ar jebkuru lietu, ko tu sevī apspied, ar laiku tu to sāc redzēt visur un vērsties pret to patoloģiskos veidos.

Visu interviju ar Nilu Saksu lasiet žurnāla Sestdiena 30.oktobra numurā!