Urbānā biškopība – šis vārdu savienojums kļuvis moderns līdz ar pirmajiem bišu stropiem uz publisku ēku jumtiem, un nu jau tie atrodami ne tikai uz teātriem, bet arī veikaliem un viesnīcām gan Rīgā, gan citās pasaules pilsētās. Un, lai gan sākotnēji varbūt kādam šī ideja šķita pārspīlēta vai pat absurda, izrādās, ar urbāno biškopību ir kā ar veco labo tējas sēni jeb jauno kombuču – patiesībā tas nav nekas jauns, bet, nosaucot to jaunā un stilīgā vārdā, uzreiz sāk šķist, ka tā pieskaitāma ne tikai inovācijām, bet arī nosaucama visos citos modernajos vārdos.
Tāpēc īsā atbilde ir – jā, pilsēta var būt piemērota biškopībai. Jo kas tad bitēm ir vajadzīgs? Augi, kas zied. Un, ja šie augi nav nosmidzināti ar pesticīdiem, tad šo augu nektārs var būt pat sevišķi iekārojama maltīte. Un, kaut arī publiskajā telpā pamatoti izskan nopēlumi Rīgai par koku ciršanu un nepietiekamu zaļo zonu, biškopju sabiedrībā jau kopš padomju laikiem galvaspilsēta ir pazīstama kā liepu meka. Šeit ir daudz liepu nelielā teritorijā. Lai arī daļa autovadītāju to ciest nevar, jo vasarās liepas nopilina automašīnas ar lipīgu šķidrumu, toties bites par to ir absolūti pretējās domās – tās ne tikai nedusmojas, bet pat izbauda, ka var kārtīgi atēsties liepu nektāru. Gribat vēl precīzāk zināt, cik tieši ievērojamas ir pilsētu liepas? Biškopis Jānis Vainovskis lēš, ka ap 80 –90% liepziedu medus Latvijā nāk no pilsētām.
Lai tiktu pie šāda pārsvara, nepietiek ar to vien, ka bites pilsētā – tas ir moderni! Vainovskis stāsta, ka vispirms jau, lai gan laukos ir viskaut kas cits, reti kur atrodamas tieši liepas tik lielā koncentrācijā kā Rīgā. Turklāt pilsētu liepas varētu dot par līdz 70% nektāra vairāk nekā to kolēģes laukos vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, pilsētās ir siltāks nekā laukos, jo, piemēram, asfalts sakarst un silda gaisu arī tad, kad teorētiski tā temperatūra jau sāk kristies. Otrkārt, pilsētās parasti ir mazāks vēja ātrums, bet tie ir labvēlīgi apstākļi, lai bite mierīgi varētu aizlidot paēst.
Daži avoti vēsta, ka pilsētu bites ir pat produktīvākas par lauku bitēm. Vainovskis min, ka tā varētu būt taisnība, tieši augstāk minēto faktoru gadījumā. Ja atrastos vieta laukos, kas labi uzsilst, kur nav stipra vēja un kur ir daudz liepu, tur ražas rezultāti būtu līdzīgi.
Bet kā tas viss ierakstās jaunā pilsētvides domāšanā, kāpēc kā labais piemērs tiek minēts arī saistībā ar Jauno Eiropas Bauhaus, un kāpēc uz jumtiem jāliek tieši bites? Varētu it kā izvēlēties kādu citu lidojošu kukaini – apkārt taču spieto tūkstošiem dažādu to sugu. Un galu galā – ko vēl bez stilīga akcenta uz ēkas jumta var nozīmēt un mums par zaļumu pilsētā pastāstīt bites.
Strops kā sarunu platforma
Bišu stropi uz publisku un nozīmīgu ēku jumtiem nu jau kādu laiku sastopami dažādās pilsētās visā pasaulē. Piemēram, visiem labi pazīstamajā Londonā Bakingemas pils, Dabas vēstures muzeja un pat Londonas biržas jumts zum. Parīzes operā mūzika skan ne tikai no skatuves, bet arī bišu stropiem. Viesnīcas un restorāni dažādās pasaules pilsētās ievieš savus bišu stropus, jo tas dod iespēju pietuvoties zināšanām par to, no kurienes nācis medus. Ne tik turīgās valstīs cilvēkus mudina nodarboties ar biškopību pilsētās, jo tā ir iespēja mazajam biznesam. Bites neaizņem daudz vietas, nav īpaši jābaro, un sevišķi ērti ir tas, ka galaprodukts – medus – ir viegli uzglabājams arī tad, ja nav ledusskapja vai pat elektrības.
Biškopis Uģis Mālnieks, kurš nu jau kādu laiku nodrošina bišu dzīvi uz Dailes teātra jumta, atgādina, ka biškopība nav tikai medus iegūšana, tā vispirms ir mīlestība. Un šī mīlestība noved pie hobija. Galvenais, lai cilvēks izbaudītu visu ņemšanos ar bitēm un nemitīgo mācīšanos. Ja bites veikals vai viesnīca uz sava jumta grib ieviest tādēļ, lai varētu uzrakstīt krāšņu relīzi, tas nekam neder – vajadzīga patiesa aizraušanās. No biznesa aspekta jāatceras: šajā nodarbē nekad nevar zināt, vai raža būs liela. Un, ja biškopība nesagādā baudu, tad ieguldītais laiks gadījumā, ja neizdodas sasniegt iecerēto, tik tiešām ir izniekots. Taču laiks, kas pavadīts, darot to, kas patīk, nekad nav izniekots. Gluži kā makšķerēšanā tas var būt pārtikas ieguves veids, bet galvenokārt tā ir atpūta pie ūdeņiem un atslēgšanās no ikdienas rūpēm, hipnotizējot pludiņu, un tas, vai līdaku dabūsi no ezera vai no tirgus, nav tik būtiski. Līdzīgi tad arī ar tiem bišu stropiem pilsētā.
Arī Latvijas galvaspilsētā stropi patlaban ir daudz kur – arī uz mums sirdij dārgām ēkām. Apbišots ir ne tikai jau pieminētais Dailes teātra, bet arī Rīgas Latviešu biedrības nama jumts un Rīgas domes terase. Uģim Mālniekam – biškopim, kas, kā jau minēts, pielicis savu roku pie Dailes teātra zumēšanas, – bišu un teātra mākslas savienība šķiet pašsaprotama, jo ne tikai aktieri un režisori ir radoši, arī bitēm patīk un sanāk radīt jaunas, unikālas lietas. Piemēram, viņas ir izcilas arhitektes, ja ir izdomājušas, kā ar pieejamo materiālu radīt perfektās vaska šūnas. No tā mūsu arhitektiem būtu ko mācīties.
Arī Dailes teātra mākslinieciskajam direktoram Viesturam Kairišam teātra apbišošana šķiet loģisks solis, jo teātris veido ne tikai garīgo vidi, bet arī dabas vidi. Un tā vienmēr ir bijusi nevis vieta, kur aktieri no galvas noskaita lugu, ko iemācījušies, bet gan vieta, kur rodas diskusijas vai vismaz klusas pārdomas. Un, ja Kairiša laukos Latgalē ir grūti atrast vietu, kur novietot bišu stropus tā, lai netālu būtu pieejami nektāraugi, kas nav apsmidzināti ar pesticīdiem, tad ir pamats diskusijai par to, kurā vietā vispār mums ir vide un cilvēku veselība. Un vēl bišu zumēšana ir solis tuvāk zaļai pilsētai, pilsētai kā dārzam, kas būtu pretstats pelēcīgajai, padomiskajai Rīgai, kādā, Kairišaprāt, mēs dzīvojām vēl pirms pāris gadiem.
Pirms kāda laika daži Saeimas deputāti rosināja, ka savas bišu saimes vajadzētu arī uz Saeimas jumta. Ja pieņemam, ka strops ir platforma diskusijai, tad šo iniciatīvu noteikti vajadzētu atbalstīt. Varbūt tieši tas ir nepieciešams, lai tautas kalpi izmantotu savu varu tam, lai gādātu, ka ne tikai bites, bet arī pārējie aptuveni 6000 apputeksnētāji Latvijā varētu dzīvot, ēst, strādāt un atpūsties gan pilsētās, gan laukos...
Kad pilsēta ieliek laukiem
Bet, atgriežoties pie pašām bitēm un jau teju sajūtot medus garšu mutē, rodas viens nudien būtisks jautājums par to atrašanos pilsētvidē. Proti, Rīgā daudz tiek runāts par problēmām ar gaisa piesārņojumu, piemēram, ar putekļu daļiņām. Vai tad gaisa piesārņojums nekļūst par medus piesārņojumu? Izrādās, nekļūst gan. Turklāt medus "veselība" tiek pārbaudīta.
Pilsētu medus nav nekas jauns, un arī pētīts tas jau tiek labu laiku. Skaidrs, ka ļaužu prātos varētu būt aizspriedumi pret medu, kas nenāk no laukiem, kur rītos basām kājām bradā ganiņš, bet vakarā griež grieze. Tāpēc arī tiek meklēts tas ļaunums, kas teorētiski pilsētu gaisā un medū varētu būt. Šaubas ir bijušas par smago metālu piesārņojumu – tas ir tas, kas teorētiski varētu nonākt medū. Taču arī laikā, kad Latvijā tika izmantota degviela ar svina piešprici, nekas tāds pilsētu medū nav ticis atrasts.
Rīgai visbiežāk pārmet putekļu piesārņojumu, un, protams, apkure un transports rada siltumnīcas efekta gāzi CO2. Tā liepai neko sliktu nenodara. Kaut arī CO2 veicina klimata pārmaiņas, liepas gardu muti to ēd fotosintezējot. Un Jānis Vainovskis pilsētas putekļus salīdzina ar vulkānu putekļiem, kas tad, kad nonāk līdz augsnei, drīzāk pat dod labumu, jo augam ar saknēm nepieciešams uzņemt minerālvielas. No sākuma šie putekļi nonāk uz lapām, bet vēlāk uzlīst lietutiņš, viss labais un sliktais ielīst augsnē, un vairs nav kur piesieties! Uģis Mālnieks vēl piebilst, ka pilsētu liepas arī ir ļoti dažādas: ir gan mazas, gan lielas, gan tādas, kas dabū daudz saules jau pirmajās pavasara dienās, gan tādas, kas ir apēnotas. Šie dažādie apstākļi nozīmē dažādus ziedēšanas laikus. Un, ja daudzām liepām tie ir dažādi, tad kopā sanāk viena gara ziedēšanas sezona, bet bitēm tas nozīmē: kad beidzies nektāra gardēžu festivāls vienuviet, mierīgi var doties tālāk uz citām liepu ganībām.
Toties lauki, kā jau minēja Dailes teātra mākslinieciskais direktors, ne vienmēr ir tīri un svēti. Sevišķi vietās, kurās valda intensīva lauksaimniecība, atrast ziedus bez pesticīdiem bitēm ir sarežģīti. Protams, augu aizsardzības līdzekļus izmanto arī pilsētās. Gan apstādījumos, gan mazdārziņos, gan infrastruktūras uzturēšanai (t. i. – lai sliedes neaizaug ar nezālēm). Tomēr tās ir atsevišķas teritorijas, nevis simtiem hektāru lieli lauki, un tātad – izvairīties no pesticīdiem pilsētās principā ir vieglāk.
Taču šis arī nav aicinājums no pesticīdiem pārgurušās bites masveidīgi pārcelt uz pilsētām – bišu gans un Latvijas Dabas fonda lauksaimniecības eksperts Andrejs Briedis lēš, ka diži daudz brīvas vietas pie liepu pusdiengaldiem bitēm Rīgā vairs nav. Kaut kādas nišas gan jau esot brīvas, bet ar tām ir gluži kā ar labiem īres dzīvokļiem par saprātīgu cenu – vispār kaut kur ir, bet, tiklīdz parādās publiski, momentā tiek izķerti. Arī Jānis Vainovskis piekrīt, ka Rīgas bišu kapacitāte varētu būt gandrīz sasniegta. Šobrīd gan dati neliecina, ka bitēm trūktu pārtikas (tā notiktu, ja bišu būtu par daudz – visām nepietiktu), bet sludinājumus par to, ka nu tik visām jādodas uz galvaspilsētu ēst liepziedu nektāru, arī SS nevajadzētu likt.
Kā atrast vietu bitēm
Bites ir miermīlīgi dzīvnieki. Tās nevienam neuzbruks, ja vien nebūs vajadzības aizstāvēties. Un tā drīzāk būs aizstāvēšanās pret nāves briesmām, nevis pret to, ka kāds ne tā paskatījies vai uzvilcis ne tās bikses. Pat zeķes sandalēs vai T krekls virs džempera nav iemesls, lai šis kukainis kādam kostu. Galu galā pēc dzēliena bite pati iet bojā, tāpēc rūpīgi jāizvērtē, vai savu mūža cīņu tērēt niekiem. Tikmēr cilvēkiem, kas grib ieviest bites pilsētā, rūpīgi jāizvērtē, kur tieši nolikt stropu. Tam jābūt vietā, kuru pašam saimniekam būs viegli aizsniegt. Ja tā apskatei vai apkopei nepieciešamas industriālā alpīnista prasmes, tas neder. Tāpat bišu mājvietai jābūt novietotai tā, lai gluži nebūtu pa kājām lielām cilvēku plūsmām. Pašas tās cilvēkam netraucēs, bet var nākties uzmanīties no pārāk ziņkārīgiem ļaudīm vai arī azartiskiem elementiem, kas, piemēram, gribētu pierādīt draugiem, ka ir spējīgi bišu stropā iebāzt galvu.
Tātad secinājums: šie kukaiņi, kas iecienījuši liepu nektāru, nevienam netraucē. Pilsētvidē tas principā ir absolūts jaunums, jo, kā zināms, citi tās satiksmes dalībnieki bieži vien ir visnotaļ savstarpēji naidīgās attiecībās – autovadītāji traucē gājējiem, gājēji traucē velosipēdistiem, velosipēdisti traucē autovadītājiem, un tie, kas nav uzskaitīti, traucē visiem. Bites nepretendē uz savu transporta joslu, tās mums blakus var dzīvot pat tā, ka nemanām, jo tās lido gana augstu, lai tad, ja īpaši nemeklējam un neieklausāmies, nemaz tās neievērotu.
Tiesa, pērnajā vasarā pamanīju, kā bites tomēr mēģina izcīnīt savu vietu uz ielas. Biju lieciniece neparastam skatam – Rīgā, Ausekļa ielā, kur daudz liepu, zeme bija pilna ar bitēm. Tās bija dzīvas, tās rāpoja. Visai neparasts pārvietošanās veids. Jānis Vainovskis stāsta, ka tas, visticamāk, varētu būt tāpēc, ka dažkārt liepām ir tik daudz nektāra, ka tas sāk pilēt zemē. Un daļa bišu izvēlas to ēst no zemes, nevis no koka. Es, ja godīgi, arī labprātāk maltīti ieturētu uz zemes, nevis sēžot liepas zarā. Nektāra vākšana no zemes gan nenozīmē, ka galarezultātā tiks iegūts netīrs medus. Gluži kā mēs ar saviem pirkstiem varam noplūkt meža zemenīti, neparaujot līdzi visas lapas, tā arī bite var pacelt nektāru bez visa liekā un nevajadzīgā.
Vainovskis lēš, ka Rīgā liepziedu nektāru ik gadu ēd ap 2000 bišu saimēm. Un tikai daži simti no šīm saimēm ir vietējās iedzīvotājas – pārējās ir ieceļotājas, kas vasarās šeit tiek atvestas paganī- ties. Tāpat kā dažās ģimenēs bērnus vasaras brīvlaikā nosūta uz laukiem, tā daudzi saimnieki savas bitītes atved uz galvaspilsētu, lai tik ēd un bauda vasaru liepu vainagos. Tas nav nekas jauns, tā darīts jau padomju laikos. Un šāda izvēle ir racionāla, jo dažādu medus gardēžu konkursu laurus parasti plūc tieši tie liepziedu medutiņi, kas vākti pilsētā.
Savelkot to visu kopā, atbildes uzsākumā uzdotajiem jautājumiem ir gluži skaidras. Pirmkārt, bites patlaban ir gluži vienkārši stila ikonas – ja gribat, varat tās saukt par modes kliedzienu, taču patiesībā to atrašanās pilsētā ir gluži loģiska un principā mazā modelī parāda teju visu Zaļā kursa koncepciju, kura virzienā šobrīd visa Eiropas politika mūs aicina doties. Otrkārt, bites skaidri norāda uz to, ka pilsētas apzaļumotā daļa ir ne tikai prieks acīm, bet var būt izdevīga jebkura saldummīļa garšas kārpiņām. Un visbeidzot – bites pilsētā padara dzīvi vienkārši interesantāku vai, bitenieka Uģa Mālnieka vārdiem runājot, mīlestības pilnāku. Un kas gan var būt skaistāks par to!
Unnāk no pilsētām
pari