Ķīļa tests
Rīgas Ekonomikas augstskolas Mediju studiju centra eksperte Vita Dreijere nu jau paguvusi būt daudzu jauno žurnālistu pasniedzēja. ''Es mācīju, ka tavs mērķis ir cilvēkiem, iedzīvotājiem palīdzēt pieņemt labākos iespējamos lēmumus dažādās dzīves jomās. Tas neattiecas tikai uz politiku, taču, manuprāt, politika ir brīnišķīgs piemērs, kur tas ļoti labi iederas'' viņa norāda. ''Politikas atspoguļojums ir ļoti būtisks. Tas, kas notiek pašlaik, gan nevispārinot, man izskatās pēc ļoti lielas atsvešinātības no politikas un arī no politiskā mediju satura.''
Taču tajā būtu nepareizi vainot tikai cilvēkus – atbildība jāuzņemas arī pašiem medijiem. Studējot doktorantūrā, Dreijere pētījusi, kā tiek vai netiek izmantoti populārās kultūras elementi, lai politikas saturu padarītu atraktīvāku medijiem. Kā piemēru pētniece min diskusijas par tādu ļoti svarīgu, bet vienlaikus smagnēju tēmu kā valsts budžets, kas bieži tiek atspoguļotas, balstoties uz politiķu daiļrunīgākajiem citātiem. Protams, arī politiķi ir gana ieinteresēti un labprāt piedalās šādā nosacītā sacensībā, taču jautājums, kādus secinājumus par valsts budžetu, kas taču skar mūs visus, pēc tā varēs izdarīt mediju satura patērētājs. ''No vienas puses, šāda atraktīvāka atspoguļošana varētu piesaistīt auditorijas daļu, kura par politiku interesējas mazāk un kurai citkārt tas saturs paslīdētu garām. No otras puses, ir jautājums, cik jēgpilns ir tas saturs un vai līdzās tam relatīvi ''vieglajam'' politikas atspoguļojumam eksistē arī kādas alternatīvas. Jo tie ir gana nozīmīgi un bieži arī sarežģīti jautājumi, kam ir nepieciešama analīze, skaidrojums, zināms attiecinājums uz to, ka tas tiešām skar mūs visus un nav kaut kas atsvešināts Brīvības ielas vienā namā vai Jēkaba ielas trijos namos,'' uzsver Dreijere un atgādina arī par tā saukto zirgu skriešanās sacīkšu principu ziņu veidošanā. Tas paredz fokusu uz sacensību elementiem vai konfliktiem, kad lielāka uzmanība tiek pievērsta personībai, kas vēsta par aplūkojamo jautājumu, nevis pašam jautājumam. Viņasprāt, ja politikas atspoguļojums ir tikai no šīs puses un sastāv no vairāk vai mazāk izklaidējošiem elementiem, tad iztrūkst kaut kas ļoti būtisks.
Patlaban, lūkojoties uz to, kā mediji vēsta par politiku, nereti rodas iespaids, ka arī pašiem žurnālistiem politiskais process vairs nešķiet tik interesants kā agrāk, kad budžeta pieņemšanas naktis un rīti tika gaidīti kā īpaši aizraujoši.
Vēl jau arī jāpiemin, ka dzīvojam relatīvos miera laikos. Iespējams, daži teiks, ka valdībā vērojama liela saskaņa un vienotība – iztrūkst konflikti un kaislības. Dreijere novērojusi, ka arī politikā mēs stipri atpaliekam no valstīm, kuras tajā nonāk dažādi izklaides industrijas personāži.
''Populārās kultūras formātus mēs vēl neprotam izmantot. Bet es gribu teikt, ka varbūt labi, ka tā. Vienīgais risks: ja mediju atspoguļojums nepiesaista auditoriju, tad auditorija paliek neinformēta,'' piebilst eksperte. Viņa arī stāsta, ka savulaik studentiem esot prasījusi, vai viņi atceras tādu izglītības ministru Robertu Ķīli. Un studenti, protams, atceroties. Tos, kas pēc tam, gan īsti ne. Zina arī, ka bijis tāds koncepts kā ''Ķīļa reformas''. Bet par to, ko tas nozīmē, īsti izpratnes nav pat tā laika žurnālistiem – Dreijere min, ka viņai izdevies atrast tikai vienu, kas šajā jautājumā bija patiešām iedziļinājies. Taču te jāuzsver, ka Ķīlis bija spilgts, netipisks ministrs, ja salīdzina ar standarta politiķiem, kurš turklāt nekautrējās konfliktēt ''pa visu laukumu''.
''Šie konflikti medijiem bija ''garšīgi'', un caur to viņš arī ieguva mediju pārklājumu,'' norāda eksperte.
Tāpat svarīgi tas, cik tad mūsu mediju vidē ir pieredzējušu politikas reportieru. Savulaik, vēl esot žurnālistikas pasniedzējas lomā, Dreijere redzējusi, ka interese par politiku un vēlme to pētīt ir ļoti nelielai daļai topošo žurnālistu. Turklāt Latvija ir maza valsts, tāpēc attiecībās starp politiķiem uz žurnālistiem vairāk parādoties sociālas, ne profesionālas lomas – neapvainot, neturēt ļaunu prātu ir aktuālāk nekā ievērot distanci un objektivitāti.
Arī valoda svarīga
Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors un sociālās un politiskās psiholoģijas pētnieks Ģirts Dimdiņš, lūgts komentēt situāciju šajā jomā, atgādina, ka uzticēšanās līmenis politiķiem Latvijā ir zems un tam, protams, ir saistība arī ar mediju darbību. ''Tikai šajā gadījumā ir grūti pateikt, kur ir tā ola un kur vista. Vai mediji runā tajā valodā, kādu grib dzirdēt cilvēki, vai cilvēki veido savu viedokli, balstoties uz to, ko viņiem stāsta mediji?'' vaicā pētnieks un atgādina, ka medijos par politiku dominē negatīvās ziņas. No vienas puses, tas gan ir loģiski, jo būtiskām problēmām ir jāpievērš uzmanība.
''Arī no psiholoģijas viedokļa mēs esam tā uzbūvēti, ka negatīva informācija vairāk piesaista mūsu uzmanību. Tas attiecas gan uz mediju pārstāvjiem, kuri tam vairāk pievērš uzmanību, gan arī cilvēkiem, kad viņi lasa un skatās ziņas, – viņus vairāk aizķer tieši tā negatīvā informācija, bet tātad – pastiprina negatīvos priekšstatus. Un, ja uzticēšanās kopumā ir zema, politiskais cinisms (pārliecība, ka neviens neiet politikā ar godīgiem nodomiem) ir augsts, tad tas ir cieši saistīts arī ar mūsu ikdienas domāšanu, stereotipiem un shēmām, kādas mēs lietojam informācijas apstrādei,'' skaidro profesors.
Tas atspoguļojas arī valodā. Kā spilgtu piemēru viņš min nesenu virsrakstu Rīgā cilvēku ķēdē Baltkrievijas atbalstam piedalās ap 400 cilvēku, arī vairāki mēra amata kandidāti. Tas parāda spontāno domāšanas veidu: ir cilvēki un politiķi.
Runājot par neuzticēšanos, Dimdiņš atgādina, ka ''tajā brīdī, kad tā ir kļuvusi par sociālu normu, to ir ārkārtīgi grūti lauzt''. Piemēram, ja arī kāds nav negatīvi noskaņots pret politiku, redzot savus sociālo tīklu draugus zākājamies, viņam būs grūti vienkārši nepiedalīties un paklusēt.
Vēl, viņaprāt, jāmin sociāla norma, kas pastāv pašu politiķu starpā, ka nav pieņemts izrādīt šaubas un vājumu. Arī tas traucē cilvēkiem uz politiskajiem procesiem raudzīties reālistiski.
''Ja mēs skatāmies uz mediju lomu, tad es nedomāju, ka tur var kaut ko [attieksmē pret politiķiem] kardināli mainīt uz pozitīvo pusi. Drīzāk to var mērķtiecīgi censties nepasliktināt,'' tā politikas psiholoģijas pētnieks. Viena no iespējām, kam žurnālistiem būtu vērts pievērst uzmanību, ir kaut vai ar jau pieminēto valodas lietojumu nepalielināt plaisu starp varu un sabiedrību
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.