Protams, SestDienas dalījums nav pilnīgs. Piemēram, arī "jauno" kategorijā tika ieskaitīti gana pieredzējuši cilvēki sabiedriskajā dzīvē, un daži var iebilst, ka patiesībā jau arī "mūžīgie" bijuši dažādās partijās. Piemēram, Edgars Rinkēvičs vispirms bija Zatlera Reformu partijā (ZRP) un pēcāk Vienotībā, Krišjānis Kariņš – pirms Vienotības vēl arī Jaunajā laikā (JL). Taču Vienotība jau dienas beigās apēda ZRP, savukārt iepriekš JL par Vienotību pārvērtās savdabīgas laulības rezultātā, kur ģimeni veidoja trīs dažādi partneri.
Cerēšanās laikā Vienotības ģimenes veidotāji un vēlāk arī pati ģimene bija tāda mirdzoša un vilinoša, vēl dzīves nenogurdināta un daudziem patika. Arī šī raksta varoņiem.
Bet, kad attiecībās parādījās nogurums, arī visādiem sīkumiem pēkšņi izrādījās nozīme, nerunājot nemaz par ideoloģiskām atšķirībām.
Kas tad ir pieteiktie "fēniksi"? Iepriekš Iveta Kažoka to skaidroja šādi: "Politiķi ar ilgu politisku pagātni, bieži bijuši dažādās partijās, bet spēj sabiedrībai sevi pasniegt kā jaunu un svaigu pienesumu Latvijas politikai. Šādas reģenerēšanās spējas ir patiesi retas: mani novērojumi liecina, ka šādiem politiķiem ir labāka intuīcija, zemāka paškritika un augstāka spēja tolerēt riskus nekā vidējam latvietim."
Nez kā ir, kad patīk
"Man šķiet, ka tas arī ir tas demokrātijas tapšanas process – partiju dibināšana, partiju izsīkšana un tad nāve –, tas ir, kā mēs mācāmies demokrātiju," domā jaunā veselības ministre Ilze Viņķele, kura bijusi triju partiju biedre.
Pirmā bija TB/LNNK. Tur Viņķele iestājusies tēva dēļ, kurš bijis partijas aktīvists. "Viņš teica: jāstājas, jāstājas, un tas bija vēl vecums, kad, kā paps saka, tā jādara," atceras politiķe. Vienlaikus gan no tā laika viņa atceras politiķus, ar kuriem "varēja būt uz vienas lapas". Piemēram, Einārs Cilinskis, Roberts Zīle, arī Guntars Krasts savā premjerēšanas laikā. Tomēr vēlāk iniciatīvu pārņēmuši "hardlaineri", un Viņķelei tāds nacionālisms bijis nepieņemams.
"Un tad bija Pilsoniskā savienība (PS). Tur šķita, ka jau nosaukums pasaka, ka vairāk tiek ielikta pilsoniskuma, politiskās jēgas un nācijas ideja. Tā bija partija, kurā es nevis vienkārši iestājos, bet ļoti aktīvi piedalījos dibināšanā," stāsta ministre. Viņa arī uzsver mūsu dievzemītes pilsoņu privilēģiju – ja tu esi gana aktīvs, tev šeit ir visas iespējas dibināt partiju, ne tikai tajā iestāties. Sākums bijis ļoti aizraujošs, politiķe no galvas zinājusi teju visu dibinātāju motivāciju un pieredzi. Taču beigu beigās PS ideoloģiskās atšķirības bijušas gana plašas – no Ģirta Kristovska un Bordāna līdz Viņķeļu ģimenei.
Viņasprāt, pareizs PS lēmums bija pievienoties Vienotībai. "Tā bija kā platforma pietiekami atšķirīgu ideoloģiju kopā pastāvēšanai, ja ne ideoloģiju, tad vismaz uzskatu. Sākumā tas labi funkcionēja un visiem bija vieta," atceras politiķe. Bijusi arī iespēja realizēt liberālākās idejas.
Savukārt pēcāk sekojošā Kustība Par! jau pilnībā esot Viņķeles "bērns". Viņa arī izskatās tāda priecīga, kad stāsta par darbu dzeltenās krāsas partijā. Mēs tiekamies trešdienas rītā, pirms Saeimas sēdē tiek skatīts valsts budžets. Frakcija ir pilna ar deputātiem, darbiniekiem un vienkārši faniem, un viņa ar visiem sasveicinās, sabučojas, zina vārdus. Atkal sadzīviska detaļa. Tomēr es arī atceros ministri, kura ar darbiniekiem, biedriem un it kā jau bieži redzētiem faniem sveicināties aizmirsa, un beigu beigās šīs ministres reitings noslīdēja dramatiski zemu. Arī Viņķele tiek vērtēta pretrunīgi – viņai ir fani un arī lieli kritizētāji.
"No vienas puses, vēlētā politika ir kļuvusi mazāk klubu politika, kur nepieciešamas noteiktas kvalifikācijas, lai šajā klubā iekļūtu," pašreizējo politiskās dzīves ainu vērtē ministre. Šodien politika, viņasprāt, kļuvusi pieejamāka, ko varējis labi redzēt arī šajās vēlēšanās. "Man liekas, ka katrs, kam nebija slinkums, principā varēja startēt, bet tas, protams, notiek uz profesionalitātes rēķina." Vienlaikus gan viņa piekrīt, ka parlamentam ir jāprezentē sabiedrība visā tās krāsainībā. "Nav jābūt tikai juristu vai politologu parlamentam, bet, ja mēs runājam par valdību, es laikam esmu vecmodīga, bet man šķiet, ka valdība tomēr nav mūžizglītības kursi, kur cilvēks var iekļūt, nekādā veidā netiekot vērtēts ne pēc profesionalitātes, ne pieredzes," tā Viņķele. Dažam tomēr esot tā kursu pieeja, un tad ejot dažādi. Viņķele gan negribot uzmesties par citu kritizētāju, taču viņa apbrīnojot dažu kolēģu drosmi lēkt tur, kur viņi ielēkuši.
Kā var noturēties politikā ilgi ar tik dažādu vērtējumu kā Viņķelei? "Es nezinu, kā ir, ja patīk!" atbild ministre.
Viņa atgādina, ka ir ministru amati, kur tā patikšana ir loģiskāka. Latvijā parasti ārlietu, aizsardzības un kultūras ministram ir laba slava. (Tiesa, ir arī izņēmumi šo ministriju vadībā.)
Vienlaikus daļa pilsoņu saistībā ar Viņķeli rauc pieri – kā tā var! Būt par ministri, ja vēlēšanās tik daudz svītrota! Viņķele atgādina, ka viņa ir tikai pa pusei izsvītrota: Zemgales vēlēšanu apgabalā viņa ieguvusi 2867 mīnusus un arī 2294 plusus. Viņa jau zinot, ka vēlētājs nevērtē politiķus pēc darbiem – svarīgāks esot tēls, izteicieni un citas lietas. Turklāt viņu allaž interesējušas jomas, kur esot skaidrs – plusus tur tāpat nedabūs. Te vietā atgādināt, ka viņa bijusi arī labklājības ministre.
Par politiskajiem "fēniksiem" - Jāni Bordānu, Arti Pabriku un Ilzi Viņķeli - vairāk lasiet SestDiena 22. - 28. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Irlielāmērāticams
Waste
Kaspars