Protams, īstam dzērājam nav nepieciešama tāda bāka, lai atrastu ceļu uz vietu, kur var dabūt šņabi, īsts dzērājs to atrod arī tad, ja visas zīmes, kas varētu dot kaut vai mājienu par virzienu, kurā tāds veikals vai točka būtu meklējami, ir tīšām salauztas un aizvāktas. Kas tam netic, lai iekāpj laika mašīnā, aizbrauc kaut vai kādus gadus piecdesmit atpakaļ, atrod toreizējo kinorežisoru Viesturu Alksnīti un, kā jau laika mašīnā ieradies, tātad nepamanāms tā laika cilvēkiem, kurā viņš nonācis, kādu brīdi Viestura gaitas izseko. Piemēram, nemanāmi aizdodas viņam līdzi uz kādu tā saukto radošās jaunatnes nometni vai kādu citu pasākumu, kurā piedalās arī kinošņiki ar Alksnīti priekšgalā. Tad viņš ātri vien pārliecināsies par septiņdesmito gadu Alksnīša spējām sameklēt šņabi arī tad, ja jūs atrodaties pamestā ēkā meža vidū un tuvākie veikali ir, pirmkārt, tālu, otrkārt, jau ciet, un, treškārt, ja arī tie būtu atvērti, šņabja tajos tik un tā nebūtu. Taču Alksnītis (vai kāds cits no kinošņikiem, kuriem, lai nu kā, bet enerģijas nekad netrūkst) šādā situācijā vis nesaduga, bet pazuda tumsā un pēc maza laika atgriezās ar pilnu šņabja vai kandžas pudeli. Kur viņš to ņēma, var tikai minēt, neizslēdzot variantu, ka līdzās kinošņika enerģijai parastajai viņam bija arī īpašas apvārdošanas spējas, tātad līdz veikalam viņam nemaz nebija jāiet, pietika ieiet kādās mājās un sākt sarunu ar saimnieci (tolaik pensionāru aplaupīšanas nebija modē, katrā ziņā vismaz padomju prese par tādām neko nerakstīja, tāpēc cilvēki laukos bija drošāki).
Tagad laiki alkohola pieejamības un arī lietošanas ziņā ir mainījušies kardināli. Piedzeras, šķiet, vairs tikai tie, kas grib tīšām braukt dzērumā un tad ar auto bēgt no policijas, lai iegūtu asas izjūtas, visiem pārējiem, kā redzams, pat Saeimas un pašvaldību deputātu nerimstošie centieni arvien samazināt alkoholisko dzērienu pārdošanas laiku un palielināt vecumu, no kura tos atļaus iegādāties (tātad beigās vēlēt drīkstēs no 16 gadiem, bet pirkt šņabi tikai no 21, kas gan, pat ja tiks pieņemts, būs nedzīvi dzimis lēmums, jo pirmais, ko sešpadsmitgadnieki vēlēšanās prasīs, būs vecuma sliekšņa samazināšana alkohola iegādei), – visiem pārējiem šie centieni ir pilnīgi vienaldzīgi, kas liecina tikai par to, ka dzeršana vairs nav modē, to vairs nevar atļauties ne jau cenas dēļ, bet bailēs pazaudēt darbu, vai arī alkoholu ir aizstājušas citas nervu zāles. Līdz ar to arī Imantas Truba zaudējusi savas magnētiskās īpašības. Toties Imantā tagad ir tirgus, kuram ir viena magnētiska īpašība – te ir viegli atrast stāvvietu automašīnai, tātad cilvēks, kuram nepatīk neziņa, vai viņš tirgus stāvvietā atradīs brīvu vietu (tāda neziņa braucēju pārņem, stūrējot iekšā, piemēram, Āgenskalna tirgus stāvvietā), izvēlēsies Imantas tirgu.
Imantas tirgū ir pastāvīgā un mainīgā daļa. Ir tirgotavas, kas tur darbojas jau ilgi, un ir daža laba tirgotava, kas pazūd vai nāk klāt. Vēl mainīgākas ir Imantas tirgus ēstuves. Daža kebabnīca te ir bijusi un izbijusi, bet, piemēram, ātrās ēdināšanas zīmols Mr. Bobs te samērā nesen atvēris savu ceturto ēdinātavu Rīgā (trīs citas ir Krišjāņa Valdemāra ielā 149, Čiekurkalna 1. līnijā 76 un Skolas ielā 21). "Iespēja izvēlēties sev pilnvērtīgu ēdienu no vitrīnas, kas vienmēr ir svaigs un tikko gatavots," – to Mr. Bobs piedāvā. Jāteic, tā uzreiz nemaz tas misters Imantas tirgū nav pamanāms, es to atradu tikai otrajā aplī (kas apliecina, ka šņabja atrašanā meža vidū es būtu pilnīgi bezcerīgs). Paņēmu soļanku. Tā ierindojama kategorijā "ēdama", bet noteikti ne pie labākajām soļankām, kādas ir ēstas, sākot jau ar Lunas soļanku tālajos septiņdesmitajos
SESTDIENA ĒDA
Mājas soļanka 3,50
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★
ĒDIENI ★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★
DIEZGAN NEPAMANĀMS. Citu ēstuvju starpā Mr. Bobs Imantas tirgū tā uzreiz nav ieraugāms.
Adrese: Kurzemes prospektā 3 (Imantas tirgū)
Atvērts: No 8.30 līdz 20.00