Televīzijas seriālā UgunsGrēks viņš ir Antons, nesen Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvojušajā iestudējumā Nirnberga.2013 ― čekas pulkvedis Stefans Kolidzejs, turklāt Adventes laikā Plēpis spēlē bērniem: kinoteātrī Splendid Palace viņš atveido galveno lomu Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavu skatuves variantā.
Visi, kuri aktieri pazīst personiski, viņu sauc tikai par Rūdi. Tā iegājies jau daudzus gadu desmitus. Mīļš viņš ir daudziem, bet Rūdis tagad dzīvo noslēgtu dzīvi un savā Jura Alunāna ielas dzīvoklī nakšņo kopā ar četrgadīgo mazmeitu Mariju, lai rītos vestu viņu uz bērnudārzu. Rūdis zina, ka draugi nāk un iet, bet ģimene ir svarīgākais. Lai gan Latvijas dzeltenā prese savulaik par viņu izrakstījusies krustu šķērsu, patiesību par Rūdi zina tikai retais. Viņā ir kaut kas no Raiņa radītā Jāzepa tēla, kurš dziļāk zemojies, kā cilvēks drīkst, un kuram augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj. Tikai - bez patosa. Klusu sevī.
Par spīti savam atraktīvajam skatuves tēlam, viņš vienmēr bijis nopietns, iekšēji vērsts. Varbūt tāpēc nāk prātā - vienpatis. Ne publisku sajūsmu, bet godīgu klusēšanu alkstošais. Tomēr Rūdis zina: ir jārunā, tāda ir viņa profesijas daļa.
UgunsGrēkā pirmo reizi dzīvē filmējies seriālā. Kāda ir šī jaunā pieredze?
Pirmo reizi gan, jo neesmu tajā nišā. Gluži tāpat kā neesmu reklāmas nišā, jo pavisam godīgi atzīstos, ka neprotu tajā iekļauties. Ja mani aicina ierunāt kādu reklāmu, pirmais, ko saku, - nemāku runāt reklāmas valodā. Dažas mīļas, simpātiskas tomēr esmu ierunājis, taču ziepes gluži nereklamēju.
Seriāls man ir simpātisks ar vienu būtisku pozīciju - tajā nepieciešams augsts profesionalitātes līmenis. Teātrim nav raksturīga tāda mobilizēšanās, jo tur var mēģināt vēl un vēl. Seriāla veidošanā nepieciešams organizēt sevi momentāni, un jebkurš aktieris nemaz nespēj to izdarīt. Tas nav viegli.
Protams, mēs varam diskutēt par šo žanru kopumā, taču cilvēki to iemīlējuši. Diez vai seriāli pieprasa dziļu māksliniecisku analīzi, taču teikšu tā - ja reiz spāņi un meksikāņi spēj šajā virzienā ko paveikt, kādēļ gan latvieši nevarētu? Mēs varam!
Tavu aktiera karjeru mākslinieciski raksturo pulkveža Kolidzeja loma Daugavpils teātra jauniestudējumā Nirnberga.2013. Tā pēc vairākiem gadiem atkal ir psiholoģiski sarežģīta, smaga...
Žēl, ka rīdzinieki šo izrādi neredz. Es saprotu, ka izbraukāt uz Daugavpili nav vienkārši, taču arī Daugavpils iestudējumu uz Rīgu atvest nav viegli, jo tas izmaksā dārgi. Tik nopietnu līdzekļu Daugavpils teātrim diemžēl nav.
Savā lomā saturiski risinu tēmu, kāda latviešu dramaturģijā nemaz nav nopietni skarta. Fašisma laiku atspoguļojums mums ir maigs un pūkains.
Taču Nirnbergā tā ir izdzīvošanas un sirdsapziņas spēle.
Pirmkārt, tā ir sirdsapziņas lieta, sava veida grēksūdze. Mans tēls ir cilvēks pensijas gados, kurš atceras paša paveiktos nodarījumus. Lugas nosaukums ir provokatīvs, bet pamatā ir noteikta doma - pulkvedis vēlas Nirnbergas tiesu sev. Savukārt tas nozīmē, ka viņš velk sev līdzi cilvēkus, kuri noklusē savu pagātni, liekuļo. Tiklīdz Kolidzejs iekustina šo akmeni, tas parauj daudzus. Tur šīs lugas traģēdija. Visi grib no savas pagātnes atteikties un attālināties no kāda, kurš viņiem atgādinātu par pašu izdarīto, pamodinot viņos sirdsapziņu.
..
Kur tad patiesībā tu esi ieraudzījis un sajutis debesis un elli - uz skatuves vai reālajā dzīvē?
Esmu to sajutis pat pavisam saviesīgos pasākumos, kuriem nav nekādas saistības ar augsto teātra mākslu. Kādā Ziemassvētku vakarā cilvēki bija pavisam aizmirsuši, kas tie par svētkiem, dzēra, ēda un dancoja, bet es pie sevis domāju: pagaidi, tie tomēr ir Ziemassvētki! Vajadzētu kaut ko pasākumam atbilstīgu. Dejas gāja vaļā, viss uz urrā, un man teica: "Pagaidi, tagad nav īstais laiks!" Ja es varēju visā tajā ņirboņā panākt absolūtu klusumu, kad cilvēki dejojot apstājās ar salātu dakšiņām rokās, lai noklausītos kaut ko no manas Ziemassvētku programmas, jutos tikpat gandarīts, kā nospēlējot kādu izcilu lomu.
Vai tad tev reālā īstenība savās galējībās saistās tikai ar uzstāšanos?
Nē, protams, debesis un elle man bijušas paša dzīvē. Uz skatuves esmu baudījis ko citu - absolūtu brīvību.
Kā tu uztver daudzu skatītāju vēlmi identificēt tavu skatuves dzīvi ar privāto? Vai nekad neesi nožēlojis, ka savulaik dzeltenajā presē pats stāstīji par saviem netikumiem, tostarp alkoholismu? Lai taču cilvēki runā, bet - nē, tu pats visā atzinies. Tas taču ietekmē tavu profesionālo izteiksmi.
Nepiekrītu, profesionālo dzīvi tas neietekmē, līdz rāpus neej pa skatuvi. No otras puses, šo atzīšanos es publiskoju tādēļ, lai it kā citiem palīdzētu. Vismaz tā man stāstīja visi žurnālisti, kas vēlējās par šo tēmu ar mani runāt. Ja es būšot atklāts un stāstīšot par savu pieredzi, tas citiem nākšot par labu. Taču - nē. Mēs visi esam dažādi. Tas, kas notiek ar mani, nekad nenotiks ar citu cilvēku. Daudziem šķiet: ja es kā psihoterapijā stāstīšu par sevi, tas palīdzēs daudziem. Nepalīdzēs gan. Katram ir savi iemesli, kāpēc viņš bieži dzer. Varu stāstīt par alkoholisma fizioloģiskajām pazīmēm no rīta līdz vakaram, bet tas ir tukšs numurs, jo šajā kontekstā vienādu cilvēku pasaulē nav.
Pats gan slēpties un melot nekad neesmu gribējis.
Visu interviju ar aktieri Rūdolfu Plēpi lasiet žurnāla Sestdiena 13. decembra numurā!