Mūris starp pagātni un tagadni. Saruna ar kinorežisoru Dāvi Sīmani

Subjektīvi emocionāls un vizuāli tēlains skatījums uz Latvijas un Krievijas pierobežas reģionu, kas reizē ir arī visas Eiropas robeža ar Krieviju, – tā filmas Mūris veidotāji paši raksturo savu jauno veikumu. Tā tapšanas gaitā par filmas galvenajiem varoņiem izvirzījušies divi puiši, kuri tīri fiziski pierobežā nedzīvo, – nacionālboļševiks, Latvijā meklēšanā izsludinātais Beness Aijo un cīnītājs pret Latvijas valsts birokrātisko mašīnu Ansis Ataols Bērziņš. Dāvja Sīmaņa juniora (38) jaunākā dokumentālā filma Mūris ir Latvijas un Čehijas kopražojums, tā tapusi laikaposmā no 2015. līdz 2017. gadam un nu ir iekļauta Nionas kinofestivāla Visions du Réel (viens no nozīmīgākajiem un ietekmīgākajiem dokumentālo filmu festivāliem pasaulē) galvenajā konkursa skatē – tur 16. aprīlī notiks filmas pasaules pirmizrāde. Latvijā tās pirmizrāde plānota 24. aprīlī.

Oktobrī notiks vēl vienas Dāvja filmas – Puika ar suni – pirmizrāde. Vēl 2012. gadā laikraksta Diena gada balvu kultūrā un nacionālo kinobalvu Lielais Kristaps kā labākā dokumentālā filma ieguva Sīmaņa pirmais sadarbības projekts ar producentu Gunti Trekteri un studiju Ego Media – filma Pēdējā tempļa hronikas. Sīmanis ir arī pasniedzējs kinoaugstskolās Latvijā un Somijā, pasniedz režiju un kinovēsturi un saka, ka filmas veidošanas process ir fascinējošs, lai gan vienlaikus arī milzīgas mokas. 

Tā kā esi arī kinovēsturnieks, sākšu ar jautājumu – kurā vēstures stadijā pašlaik atrodas kino?

Bēdīgā – kino ir pāragri novecojis un sācis stagnēt. Pēdējos 20 gadus ir jūtams kinovalodas paplašinājuma un attīstības trūkums. Tam ir vairāki iemesli, ieskaitot digitālās tehnoloģijas. Tām vajadzēja nest lielāku brīvību, bet tās izdarīja pretējo, nonivelēja skatīšanās pieredzi un filmu veidotāju koncentrētību uz to, ko viņi dara. Tas, ka var filmēt daudzi un jebko, traucē koncentrēties, jo tu it kā vienmēr varēsi atlasīt no visa, ko safilmēsi. Latvijas dokumentālā kino slavenā tradīcija rāda, ka šie operatori bija koncentrējušies sagrābt īstos kadrus, nevis filmēja bezgalīgi daudz. Protams, bezgalīgi filmēt nevarēja tāpēc, ka bija jātaupa filma.     

Tomēr ir arī dažas pazīmes, kas ļauj cerēt, ka viss nebūs tik slikti. Robežas starp komerckino un mākslas kino šobrīd ir izplūdušas, bet domāju, ka notiks nodalīšanās, būs tā sauktais muzejkino, kuram nebūs jāizliekas par kaut ko citu un jāizpatīk skatītājiem

Tas, ka tavs tēvs Dāvis Sīmanis (1942–2007) bija ievērojams kinooperators, tev palīdz vai traucē? 

Agrāk viņa ēna traucēja, liekot domāt par to, ka ģēniju bērnos daba atpūšas... Tagad pārskatot filmas, ko viņš ir veidojis, esmu pārsteigts par viņa kinovalodas tēlainību un metaforiskumu un spēju no tās iedvesmoties. Tēva lieta man vienmēr būs līdzās, Smiltenes pusē mūsu dzimtā Dāvji Sīmaņi ir kopš Napoleona laikiem! 

Kas tevi iedvesmoja filmai Mūris?

Sākotnējā ideja ir cēlusies no satraukuma un neizpratnes par periodu kopš Krimas epopejas Krievijā. Tad bija sajūta, ka tas ir tiešs drauds arī Latvijai. Robeža izstaro šīs bailes no drauda austrumu pusē. Tā arī dzima ideja braukt uz turieni un ieraudzīt, kāda ir realitāte, kas īsti robežas telpā notiek. Filma bija iecerēta arī kā vizuāla dienasgrāmata no šā ceļojuma robežtelpā, Latvijas–Krievijas robežas abās pusēs. Bet tas, ko mēs tur sastapsim un kas mums tur atklāsies, sākotnēji nebija ne zināms, ne strukturēts. Tāpēc es filmu saucu arī par vikipēdijas šķirkli, kurā tu lasi kaut ko vienu, tad ieraugi aktīvo linku uz citu lietu, uzspied to un sāc lasīt par kaut ko citu. Tā tas kolāžiski vai kaleidoskopiski savācās. Protams, rezultātā tā bilde vai noskaņojums nav iznācis optimistisks – ceļojums sākas ar manām paša bailēm vai iekšēju trauksmi un beidzas ar gandrīz kolektīvu trauksmi.

Kāds tev bija sākotnējais priekšstats, ko tur ieraudzīsi?

Zināju, ka ir pretnostatījums, ka Pleskavas apgabals, arī bijusī Abrenes teritorija, ir ļoti militarizēts, bet gribēju ieraudzīt, kā tas izskatās dzīvē. Tātad, no vienas puses, tas bija apzināts gājiens, zinot, ka šī konfrontācija pastāv, lai gan man vēl neskaidra. Bija sajūta, ka pierobežā dzīve ir gan intensīvāka, gan, no otras puses, ārēji pasīvāka.

Neparedzēta lieta attiecībā uz filmu bija šāda: sākotnēji filma bija iecerēta kā dzīves ap robežu portretējums, bet izvērtās politiskā plāksnē daudz vairāk, nekā bija domāts. Turklāt parādījās divi personāži. Pirmais – Ansis Ataols Bērziņš, kurš, gribēdams, bet nevarēdams būt tuvāk Latvijai, tobrīd bija Baltkrievijas pusē. Otrs personāžs – antivaronis jeb antilatviskais varonis Beness Aijo, kurš tajā laikā jau bija devies karot Doņeckā "separātistu" pusē. 

Kā tu viņus atradi?

Nejauši. Ansi mums uzrādīja viens mūsu draugs, arī kino veidotājs, zinot, ka 
mēs esam Baltkrievijā. Teica, ka turpat netālu viņš esot, veicot lauka pētījumus kā folklorists, ejot pa ciematiem ierakstīt balsis un dziesmas. Anša stāstu zināju jau pirms tam, bet tajā nebiju iedziļinājies, tāpat kā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, tāpēc par to bieži vien ir dzirdami polarizēti viedokļi. Ceru, ka filma pasaulei atgādinās arī par Anša neapskaužamo likteni ieslodzījumā – skumju apliecinājumu mūsu valsts varas nespējai izvērtēt arī pašai savu līdzatbildību. Ansis izveidojās par stabilu filmas varoni, atstumtības un vientulības iemiesojumu tam, ja gribi saglabāt savu personību.

Idejai par Benesu Aijo bijām pieskārušies jau ātrāk saistībā ar nacionālboļševiku aktivitātēm Daugavpilī. Beness pats ir no Latgales. Nopietni viņam kā filmas tēlam pieskārāmies tikai tad, kad sapratām, ka ir cilvēki, kas no Latvijas ir vai nu izstumti, vai paši devušies projām, un ka viņa gadījums labi raksturo citu skata leņķi – viņa pagātne ir noteikusi to, kāds viņš ir izveidojies kā absolūts cīnītājs pret neatkarīgu Latviju, kurš atklāti postulē nepieciešamību atjaunot Padomju Latviju un Padomju Savienību. Sapratām, ka ir cilvēki, kas cenšas rekonstruēt padomju pagātni, veidot mītu un padarīt to par savas nākotnes ideoloģijas saturu.

Beness Aijo ir tavs vienaudzis.

Jā, arī viņš ir dzimis 1980. gadā.

Tad jau kaut ko no Padomju Savienības viņš ir pieredzējis.       

Jā, bet viņa politisko noskaņojumu ir noteikuši daudzi apstākļi, ieskaitot viņa rases piederību – viņa māte ir Latgales vecticībniece, tēvs no Ugandas. 

Tātad mulats. Vai Doņecka ir labākā vieta, kur nesaskarties ar rasisma izpausmēm?

Nepavisam ne. Benesa nonākšanu Doņeckā noteica viņa personīgās īpašības kopā ar sabiedrības attieksmi pret viņu, dzīvojot krievvalodīgo sabiedrībā. Bet ar savu apsēstību viņš pats sevi ir iedzinis stūrī. Beness to neatzīs, bet domāju, ka Doņeckā viņš ir ļoti nelaimīgs. Tā pirmām kārtām ir ļoti rasistiska sabiedrība. 

Viņi gan sevi sauc par internacionālistiem.   

Sauc gan, un Beness nesen ieguva kareivja internacionālista goda diplomu. Taču viņš, pirmkārt, nav karotājs. Benesam ir divas augstākās izglītības – bioloģiskā, vēstures –, un šobrīd viņš turpina studēt politikas zinātni Doņeckā. Otrkārt, Latvijā atgriezties viņš nevar, jo tiks tiesāts. Patiesībā viņam jau sen vajadzēja atņemt Latvijas pilsonību, bet PID tad vajag izziņu, ka viņš ir citas valsts pilsonis. Varbūt viņam izeja būtu došanās uz Ugandu, kur viņš jau ir bijis un dzīvojis.   

Vai dabūt atļaujas filmēšanai robežu tuvumā bija viegli?

Latvijas pusē nebija nekādu problēmu, te mūs robežapsardzības dienests pat atbalstīja un ļāva filmēt tiešā robežas tuvumā. Krievijas pusē galvenā problēma, protams, bija tā, ka ārkārtīgi grūti ir filmēt militāru objektu vai vispār objektu, kas kādam kaut ko varētu nozīmēt. Filmas sākumā ir epizode ar kapiem, kuros Ukrainas kara sākumā glabāja tos Krievijas karavīrus, kuri tur bija sūtīti karot un nogalināti, un tad slepeni sūtīti atpakaļ uz Krieviju. Kapi, kurus mēs filmējām, ir viena neliela ciemata komunālie kapi, bet bija zināms, ka vietējie iedzīvotāji ir izrēķinājušies ar žurnālistiem, kas tur filmēja. Zinot šo kontekstu, visu laiku bija zināma trauksmes izjūta. Lai filmēšana Krievijas pusē varētu notikt kaut cik netraucēti, mēs filmējām kopā ar vairākiem Krievijas kinocilvēkiem un pieteicām filmu kā Maskavā veidotu etnogrāfiski antropoloģisku ceļojumu pa Pleskavas apgabalu. Tas ļāva mums piekļūt un filmēt tādās vietās un situācijās, kas nebūtu bijis iespējams, ja mēs būtu turp devušies vienkārši kā Latvijas filmēšanas grupa.