Mitoloģiskajā stilizācijā Vīrs, kas zināja čuskuvārdus jūs runājat par valodas izmiršanu, pretstatot modernizāciju un senus uzskatus. Kā radās iecere rakstīt romānu par valodu, kura nekad nav pastāvējusi, tomēr rezonē ar mazo nāciju nākotni?
Čūskuvārdi jeb čūsku valoda ir bieži sastopams motīvs igauņu brīnumpasakās. Domāju, ka tieši šī valoda ir labs simbols mazas valodas iespējamai izmiršanai. Savukārt pats romāns skar vienas nācijas nāvi, jo cilvēki ir aizmirsuši savu pagātni un vēlas iekļauties, integrēties mūsdienu pasaulē.
Integrācijas problēmas un rusifikācijas sekas ir viena no lietām, kas aktuāla postpadomju valstīs, tostarp gan Igaunijā, gan Latvijā. Igaunijā tas ir īpaši izceļams jautājums Narvā, kur 93% iedzīvotāju runā krieviski un pilsēta atrodas vienā no nabadzīgākajiem un krieviskākajiem novadiem valstī. Kā jūs vērtējat Igaunijas prezidentes Kersti Kaljulaidas ieceri integrēt krieviski runājošos? Un kādas ir jūsu domas par viņas administrācijas īslaicīgo pārvākšanos uz Narvu un ieceri tai kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu 2024. gadā?
Manuprāt, integrācija ir ārkārtīgi svarīga, jo ir savādi, ka divas nācijas dzīvo blakus vienā valstī un savā starpā nekomunicē. Tajā pašā laikā ir būtiski, lai krieviski runājošie pārzina Igaunijas kultūrā, politikā un citās jomās notiekošo, tomēr viņi dzīvo citā pasaulē – to sauc par Krievijas televīziju.
Šis visnotaļ ir labs prezidentes lēmums, protams, Narva var kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu! Neredzu būtiskus šķēršļus, lai to nevarētu uzskatīt par līdzvērtīgu Tartu.
Jau teju divdesmit gadu rakstāt arī sleju Eesti Päevaleht izdomāta tēla – kalēja Ivana Orava – personā. Viņa viedoklis allaž vedina atgriezties starpkaru periodā, kad viss bijis labāks nekā mūsdienās. Kā šī iecere par sleju aizsākās?
Oravs dzima 90. gados – laikā, kad Igaunijā tika daudzināta pirmā republika, kuru sabiedrībā cildināja kā vispārāko un labāko. Viņa tēls ir šī laika glorificēšanas parodija – man personīgi viņš šķiet diezgan piemīlīgs tēls, kuru labprāt salīdzinātu ar Šveiku, kurš runā daudz muļķību, tomēr, neskatoties uz to, izskatās gana simpātisks.
Vai rakstīšana izdomāta varoņa vārdā ļauj sasniegt lielāku brīvību, nekā parakstot darbu ar savu vārdu?
Lielākoties, protams, parakstu tekstus ar savu vārdu, tomēr reizēm ir zināma problēma sabiedrībā, kuru visērtāk var izvērst vai komentēt tieši caur joku. Tieši tad sāk runāt Ivans Oravs vai mans otrs iedomātais varonis – dievs.
Jūsuprāt, rakstniekam ir jābūt sabiedrības ruporam un apziņas pierakstītājam? Vai to no autora gaida lasītāji?
Neuzskatu, ka rakstniekam būtu obligāti jābūt sociāli aktīvam – man pašam to vienkārši patīk darīt. Tas nav nekas peļams – man pašam ir savs viedoklis, stāja, un esmu visnotaļ mobilizēts to paust.
Vairākus gadus kopā ar humoristu un žurnālistu Martu Jūri esat komentējuši arī Eirovīziju. Kas jūs tajā saista?
Tas ir labs iemesls itin jautrai laika kavēšanai kopā ar labu draugu.
Patiesību sakot, mēs neklausāmies konkursa dziesmas ilgāk par 20 sekundēm, bet ironiski tās komentējam.
Mūsu klausītāji ir cilvēki, kurus īsti neinteresē pati Eirovīzija, bet gan saista mūsu vakara sarunas.
Atgriežoties pie grāmatām – vai joprojām lasāt grāmatas tikai papīra formātā?
Jā, lasu tikai šāda veida grāmatas.
Piekrītat Umberto Eko, kurš neilgi pirms savas nāves sacījis, ka "grāmata ir kā karote, šķēres, āmurs un ritenis: vienreiz izgudrota, to nevar uzlabot"?
Bez šaubām, piekrītu – grāmatas dizains ir perfekts. Varētu teikt, jā, ka neuzlabojams.
Vairāk par rakstnieku Andrusu Kivirehku lasiet žurnāla SestDiena 11. - 17. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Langue de bois