Šī gada maijs un jūnijs, kad vēsākajās un lietainākajās dienās ne viens vien, kuram ir iespēja, iekurināja krāsni vai ieslēdza apkuri, liek jautāt: kāpēc pasaulē, kas uzsilst, ir tik auksts? Atbilde ir vienkārša, kaut daudziem nešķitīs patiesa: šis nav auksts, šis drīzāk ir normāls.
Šāda atbilde, protams, nepalīdz, kad vēl jūnijā pienāk apkures rēķins par maiju vai Jāņos esi attapies, ka tas ir pirmais vakars šogad, ko pavadi brīvdabā, jo siltu vakaru bijis maz.
KĀ ŠIS VAR BŪT NORMĀLI?
Normālība ir stiepjams jēdziens, tomēr cilvēkiem ir tendence visu ielikt rāmjos. Taču, kad runa ir par laikapstākļiem un klimatu, rāmis ir noteikts. Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules Meteoroloģijas organizācija ir noteikusi, ka par klimatisko normu uzskatāmi apstākļi, kādi konkrētā reģionā ir valdījuši iepriekšējā pilnā trīsdesmitgadē. Tātad tas laikapstākļu kopums, kas Latvijā bija laika posmā no 1991. līdz 2020. gadam, ir uzskatāms par normu.
Kāpēc izvēlēts tieši šāds laika posms? Pirmkārt, trīsdesmit gadi ir nepieciešami, lai ietvertu, ja ne visas, tad vairumu reģionam raksturīgās, bet pietiekami retās ekstrēmās parādības, dažādos gadalaikus – gan karstas, gan vēsas vasaras, bargas un siltas ziemas, agrus un vēlus pavasarus. Otrkārt, šis laika periods ietver visus tos laikapstākļus un klimata komplektu, kādā pašreizējā sabiedrība ir radusi dzīvot. Skaidrs, ka klimats ir mainījies vienmēr, bet pieņemt par normu, piemēram, pagājušā gadsimta vidus vai pat vēl senāku gadsimtu klimatu būtu bezjēdzīgi, jo vairums no šobrīd dzīvajiem nemaz to nav pieredzējuši.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 27. jūnija - 3. jūlija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!