Cauri rudenīgai Kurzemes rīta ainavai dodamies pie jubilāra. Uzartie lauki līdzinās šaha galdam, jo vietām uz tiem veidojas balts, kustīgs un piedevām vēl ķērcošs paklājs. Vēlāk man paskaidros, ka tie ir kajaki, kas rudeņos laukos mielojas ar sliekām. Braucot no Dundagas puses, Slīteres dabas krāšņums sākas ar Šlīteres bāku, Zilajiem kalniem un platlapju mežiem, tālāk stiepjas priežu mežs, purvi un 40 kilometru garš smilšains jūras krasts. "Te nelielā teritorijā ir viss! Tukša, brīnišķīga pludmale, lībiešu kultūrvēsture zvejniekciemos, Eiropā lielākā kangaru un vigu ainava (aizvēsturisku kāpu un starpkāpu ieplaku sistēma), kas nodrošina dzīves vidi lieliem un maziem dzīvniekiem, platlapju mežs un Bažu purvs, kur izskatās kā uz citas planētas," stāsta Andra Ratkeviča.
Viņai piebalso vides inspektors Vilnis Skuja: "Vai tas būtu biologs, dabas vērotājs vai rūdīts pilsētnieks - katrs var atrast kaut ko sirdij, vien mikimausu parka segments pie mums nav pārstāvēts." 1849.gadā Zilo kalnu kraujas malā piecus kilometrus no jūras celtā Slīteres bāka - savulaik viena no augstākajām bākugunīm Baltijas jūras krastā, gadsimta sākumā līdz ar tehnoloģiju attīstību zaudēja savu navigācijas būves statusu un nu kalpo kā nacionālā parka ekspozīciju zāle un skatu tornis. Gadā bāku apmeklē ap pieciem tūkstošiem tūristu.
"Valodnieku strīdu par Slīteri ar vai bez mīkstinājuma zīmes virs burta "s" vienā mirklī atrisināja 20.gadsimta 90. gadu sākuma datori, ar kuriem nevarēja uzsist mīkstinājuma zīmi," smejas Vilnis Skuja. "Domājams, ka šajā vietā reiz audzis liels ozols, bet cara laikā nolēma uzcelt torni, jo Rīgas jūras šaurums ir sarežģīts kuģošanai." Senkrasts, ko pirms 10-11.tūkstošiem gadu apskaloja jūra, ir īpašs ar to, ka atrodas 100 metrus virs jūras līmeņa, bet noslēpumainību tam piešķir nostāsti par jūras laupītājiem, kas senos laikos te kurināja maldugunis, lai uzdzītu kuģus uz sēkļa.
Iespējams, ka pirmo uguni bākas vietā ap 11.gs. iekūra lībieši. Skatoties uz tālajām gaismām un domādami, ka zeme vēl tālu, jūras braucēji uzskrēja krasta sēkļiem, kur tos sagaidīja piekrastes pirāti. "Kuģus varēja aplaupīt vai arī izglābt, par ko Rīgas rāte samaksāja labu naudu. Šāds bizness bīstamu kuģošanas ceļu tuvumā šur tur pasaulē joprojām ir populārs, jo ar kuģu glābšanu var krietni nopelnīt arī mūsdienās," stāsta Vilnis Skuja.
Piekrastes iedzīvotāji gadsimtiem ilgi saukāti par "kājgriežiem". Tas notika tā: kad ar maldugunīm kuģis bija pievilināts sēklim vai nejauši uz tā uzskrējis un komanda apslīkusi, krastā tika izskaloti līķi, kuriem kājās bija gari ādas zābaki govs vērtībā. Slīkonis bija pietūcis, tāpēc tam nevarēja tā vienkārši novilkt kārotos zābakus. Tad nu vietējie pārmeta krustu, nogrieza mironim kājas un rumpi apraka. Stāsta, ka zābakus ar visu saturu uzlika uz krāsns, lai izkalst un pēc tam izkratīja vai pakāra kokā, lai putni izknābā un tārpi izēd. "Tie nebija nekādi laupītāji, bet parasti cilvēki, arī tagad jūrmalnieki nesmādē labumus, ko jūra atnes. Pirms gadiem krastā tika izskalota pamatīga krava ar papīrmalku. Cilvēks atbrauca ar traktoru, savāca, bet pēc tam mašīnu nopirka. Tie kājgriežu pēcteči joprojām ir lepni un kareivīgi," smejas Vilnis Skuja.
No bākas torņa apvārsnis izskatās zils, bet no piekrastes mežiem ceļas dūmakas strūklas. Sirves raga kontūru Sāmsalā un Irbenes radiolokatora šķīvi šodien saskatīt nevar, toties pie horizonta jūra saplūst ar debesīm, atmodinot vērotājos Dullā Daukas pasaules izzinātāja garu.
Visu rakstu par Slīteres bagātībām lasiet žurnāla Sestdiena 11.oktobra numurā!