Redz, sapni par vienotu pasaules valodu tā arī nav izdevies piepildīt, taču ideja joprojām dzīvo. Un varbūt, ja esperanto būtu vismaz visas Eiropas valoda, nevajadzētu tagad gadiem sarežģītas sarunas ne par kādiem breksitiem vest. No otras puses, protams, nav jau svarīgi, vai kādu par trolli vai elfu nosauc, – pirms nav redzēti konkrēti darbi, tik un tā nevar būt drošs, vai priekšā nestāv kāds, kurš ietērpies ne tajā ādā un tikai runā atbilstošos vārdos.
Protams, var teikt, ka tas vienkāršots skatījums. Bet kāpēc vajadzētu sarežģīti? Varbūt viss, kā mums pietrūkst, ir izrunājams un viss, kas nav saprotams, izskaidrojams tieši tādā viena vīna garuma sarunā kā šajā SestDienā ar dzejnieku Uldi Bērziņu. "Nav spiesta lieta ne Dievu lūgt, ne vīnu dzert," viņš saka, un pēkšņi tu saproti, ka ar šo vienu teikumu (jebkurā valodā) var atbildēt gan uz vissarežģītākajām pasaules mīklām, gan vienkāršiem uzdevumiem. Jo kurš tad var pateikt, kāds iznākums izrādīsies labs, kāds – slikts? "Ja neiznāca māja, iznāks šķūnis," tā dzejnieks par dzejoļiem, bet var jau to par visu ko citu – gan politiskajiem procesiem, gan mūsu ikdienas cīņām ar neredzamiem interneta un cauruļu kaitniekiem arī teikt. Viss viens. Viss viena liela evolūcija, kam varbūt patiešām iesākumā bija vārds. Un neapšaubāmi arī kaut kas, ko tajā nosaukt, lai mums nemainīgi būtu ko izrunāt, pārrunāt, norunāt. Lai varētu "pārvarēt to pirmklasnieka gudrību, ka kaut kur ir viena patiesība un pārējais ir maldi. Nav tādas patiesības, viss ir diezgan liela muļķība no Radītāja viedokļa – par kuru mēs neko nevaram teikt, tikai redzam, ka esam diezgan relatīvi, bet skaisti".
Relatīvi, bet skaisti – varbūt tāpat kā ar SestDienas izskatu, kas no šīs nedēļas drusku citāds. Un, ja gribat, varam gan par to, gan par visu ko citu parunāt.
