"Pirms vairākiem gadiem es aizbraucu uz Grieķiju un no jauna iemīlējos grieķu alfabētā, un sapratu, ka alfa, beta un gamma nav tikai trijstūru leņķi," smejas māksliniece, kura savulaik, pirms vēl iestājusies Rīgas Lietišķās mākslas koledžas Metāla dizaina nodaļā, ir absolvējusi arī Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultāti.
Artefaktu zīmēšana
Pēc jau pieminētā ceļojuma viņa iecerējusi sameklēt jaunus izteiksmes līdzekļus, lai šos grieķu burtus ierakstītu savā daiļradē līdzās iepriekš plaši izmantotajiem latīņu vārdiem. Tam par godu māksliniece iegādājusies neparastas formas akmeņus, sākusi lasīt sengrieķu autoru darbus un interesēties par šo kultūru kopumā. Tajā ir daudz smalkuma, zeltainuma un jūras klātbūtnes, viņa saka. "Manī krājās priekšstati par to un pamazām radās nojauta par nākamās kolekcijas aprisēm, bet pietrūka uzdrošināšanās to realizēt praktiski, jo šķita, ka man nav pietiekama zināšanu dziļuma un līdz ar to iekšēju tiesību to darīt," atzīst māksliniece.
Šī iemesla dēļ viņa pieteikusies Sanktpēterburgas Ermitāžas arheoloģiskajai ekspedīcijai kādreizējās sengrieķu pilsētas Nimfejas teritorijā. Jau iepriekš Fanigina bija ievērojusi šos izrakumus un iepazinusies ar vairākiem arheologiem. Vēlāk māksliniece uzrakstījusi ļoti garu motivācijas vēstuli, kāpēc gribētu piedalīties. "Izrādījās, ka ar manu Rīgas Lietišķās mākslas koledžas izglītību pietiek, jo šādās arheoloģiskajās ekspedīcijās vienmēr ir nepieciešami zīmētāji, kas uzzīmētu atrastos artefaktus," atklāj Fanigina. Vēlāk izrādījās – tobrīd pieņemtais lēmums mainīja visu viņas dzīvi un, protams, arī ļāva paspert plašu soli pretī topošajai kolekcijai, kura patlaban ir kļuvusi par juveliermākslinieces visvairāk ceļojošo kolekciju viņas daiļradē – tā bez Rīgas vēl pabijusi gan Sanktpēterburgā, Viļņā un Palangā, gan Amsterdamā, Minhenē, Venēcijā, Adrijā, Romā, Latīnā, Atēnās un Kiprā.
Savukārt vēl tuvāk savam mērķim viņa pavirzījusies, pateicoties rindiņai no krievu dzejnieka Osipa Mandelštama dzejoļa: "Ja spisok korabļej pročjol do seredini" (es kuģu sarakstu izlasīju līdz vidum). Kuģu saraksts ir atsauce uz sengrieķu dzejnieka Homēra eposa Iliādu, kurā ir uzskaitīti visi kuģi, kas bija sapulcējušies no visām grieķu zemēm, lai iekarotu Troju. Līdz ar kolekcijas nosaukumu sākusies arī tās tapšanas praktiskā daļa – māksliniece meklējusi vispiemērotāko gravēšanas veidu uz akmens un konsultējusies ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docenti Ilonu Gorņevu, kura kļuvusi par viņas pavadoni šajā sengrieķu
tekstu pasaulē (un kolekcijas balsi tiešā nozīmē, jo interneta vietnē greek.verba.lv gredzenus ir iespējams arī klausīties).
Tendenču ciklona vidū
Annas Faniginas interese par vārdu radusies līdz ar Rīgas Lietišķās mākslas koledžas diplomdarbu, kurā viņa veidoja savu interpretāciju par Senās Ēģiptes pektorālēm. Tā teorētiskajā daļā māksliniece pētījusi šo krūšu rotu nosaukuma izcelsmi, līdz aizrakusies līdz latīņu valodas vārdam "pectus", kuram ir vairākas nozīmes: krūtis, dvēsele, personība un citas. Šī atklājuma savaldzināta, viņa sākusi regulāri apmeklēt Latvijas Nacionālo bibliotēku un lasīt latīņu valodas vārdnīcu, no kuras zvejojusi vienu pērli pēc otras un sajutusi vēlmi tās ielikt savu rotu ietvarā. Vēlāk Anna Fanigina izveidojusi savu zīmolu Verba (vārdi), kuram šogad aprit jau piecpadsmit gadu.
Neilgi pirms tam viņa bija aizbraukusi uz Sanktpēterburgu, kur katru vakaru gājusi uz Ermitāžu klausīties lekcijas. "Vienā lietainā dienā es izliju, nosalu un siltajās telpās gandrīz aizmigu tā, ka no stāstījuma par Svētās Katrīnas klostera ikonu uzrakstiem līdz manai apziņai nokļuva tikai nepārtraukti atkārtotais vārds "uzraksts, uzraksts, uzraksts"," atminas māksliniece, kura ceļā no lekcijas aizdomājusies, ka vēlas interesi par uzrakstiem savās rotās izteikt arī iecerētā zīmola nosaukumā. Tad viņa atcerējusies frāzi: "adbibere verba pūrō pectore" (uzņemt vārdus šķīstā sirdī). Savukārt vārds "verba" nozīmē ne tikai vārdus latīņu valodā, bet arī pūpolus Faniginas dzimtajā – krievu – valodā un pašai māksliniecei asociējas ar pavasari. Tas kopā veidojis plaukstošu saspēli, kas iepatikusies.
Uz jautājumu, kā no eksaktajām zinātnēm viņa tomēr pievērsusies mākslai un humanitārajam laukam, māksliniece atbild, ka viņas vecāki ir inženieri. Arī viņai padevusies matemātika, un tā šī divu saskaitāmo summa viņu aizvedusi līdz LU Fizikas un matemātikas fakultātei. Ātri vien gan viņa sapratusi, ka matemātikas skolotāja nav tā profesija, ar kuru gribētos nodarboties visu dzīvi. "Es kā kārtīga meitene absolvēju Latvijas Universitāti un ar vieglu sirdsapziņu sāku domāt, kur doties tālāk," atceras Anna Fanigina. Tad viņa sākusi raudzīties skaistuma un mākslas virzienā. Izlasījusi interviju ar kādu bijušo Rīgas Lietišķās mākslas koledžas absolventu, atradusi šīs skolas telefona numuru un piezvanījusi par iespējām iestāties tajā. Pieteikusies apmeklēt sagatavošanas kursus: zīmējusi, veidojusi un nevarējusi saprast, kāpēc tik ilgi mocījusies ar skaitļiem!
Šajā laikā viņa nosvērusies par labu metāla dizainam, un tagad īpaši novērtē šajā nozarē tapušo lietu ilglaicību. "Tās ir kā vēstule nākotnei," raksturo juveliermāksliniece, kura mācību procesā ir izmēģinājusi dažādas metāla dizaina izteiksmes un būtu gribējusi, lai rotu veidošanas būtu bijis vairāk. "Kad mācījos Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, es ieliku tikai vienu akmeni [ietvarā]. Tagad ar saviem asistentiem to vien daru, kā lieku akmeņus, bet šis zināšanu trūkums man kādreiz palīdzēja izdomāt savu akmens stiprināšanas metodi, kuru es joprojām izmantoju savās rotās, un pieredzējuši juvelieri par to nebeidz brīnīties," teic Fanigina.
Māksliniece atzīst, ka ieklausās apkārtējās pasaules tendencēs, kas maina frekvences un sūta dažādus signālus, bet vienlaikus cenšas saglabāt arī savu īpašo rokrakstu. "Man šķiet, ka sēžu ciklona vidū – visapkārt viss griežas, bet pati es neesmu pakļauta tik straujām izmaiņām un izvēlos zelta vidusceļu," viņa akcentē. Savulaik Fanigina ļāvusies arī rotu minimalizācijai, jo pasaule dod priekšroku smalkākām un vieglām lietām (vārdu sakot, nekādu pektorāļu!).
Itālija un saule
Pamazām savu daiļradi Anna Fanigina ir attīstījusi divos virzienos: dizaina un mākslas, otrajā no tiem meklējot pilnīgi jaunu pieredzi juvelierizstrādājumu jomā. "Man ir zināma nostalģija pēc tiem laikiem, kad es kā tāds mūks varēju nolikt visus citus darbus pie malas un daudzus mēnešus veltīt tikai savas izstādes veidošanai," atzīst māksliniece. Šobrīd viņa līdzās jaunām izteiksmēm atgriežas arī pie iepriekš izdomātajām, tās modificējot.
Mākslinieces darbu iedvesmas avoti un varoņi ir vārdi, lāči, sakura, tango, balets. Pirms astoņiem gadiem viņa pat ir radījusi tam veltītu sudraba brošu kolekciju L’amour de l’impossible.
"Es aizgāju uz Mihailova teātri Sanktpēterburgā, kurā mani iepazīstināja ar teātra administratori – ļoti lietišķu dāmu, kura, ieraugot jebkāda veida speciālistu, domā, kā viņu pielāgot teātrim," smejas Fanigina. Ideja par suvenīriem tikusi atmesta uzreiz, bet teātrim veltītā izstāde – realizēta. Tajā laikā Mihailova teātrī strādāja izcilais spāņu horeogrāfs Načo Dvato, iestudējot baletu Romeo un Džuljeta. Šīs izstādes veidošanā māksliniece apvienojusi savus spēkus ar fotogrāfu Juriju Molodkovecu, kurš iemūžinājis uzveduma mēģinājuma procesu. "Veidojot šo kolekciju, es pati sāku nodarboties ar baletu, kurā man nebija nekādas pieredzes, bet es vēlējos pamēģināt un izpratu visu šīs profesijas sarežģītību," atklāj Anna.
Ar saviem darbiem māksliniece piedalījusies dažādās izstādēs, viņas izpratnē tās ir kā bākas, kas vedina virzīties uz priekšu daiļradē. Savukārt apgūt plašo ģeogrāfiju un realizēt radošās ieceres viņai palīdz lielisku darbinieku komanda – uzsver pati māksliniece.
Viņas ekspozīciju uzskaitījuma sarakstā visbiežāk lasāms vārds "Itālija", un viņu pašu vilktin velk uz dienvidu valstīm (māksliniece ir dzimusi un pavadījusi savas dzīves pirmos trīs gadus Sofijā Bulgārijā). "Itālija ir kļuvusi par man tuvu zemi, uz kuras es speru kāju diezgan bieži," atzīst Fanigina, kurai par pirmo soli iekļūšanai Itālijas izstāžu apritē kalpojusi piedalīšanās Venēcijas dizaina nedēļā 2016. gadā, kas ir kā tilta organizācija starp dažādiem māksliniekiem un institūcijām, paverot daudz un dažādas iespējas.
Mūsu sarunas laikā pašas mākslinieces pirkstos ir gredzeni no viņas kolekcijas Analemma. Pērn tā tikusi prezentēta Venice Art Night, kas ik gadu notiek gada īsākajā naktī. "Tā ir mana aizraušanās ar sarkano, kura nav ierasta krāsa zīmola Verba paletē," norāda Fanigina. Uz viņas rotaslietas organiskā stikla virsmas iegravēti vārdi par saules gaismu, kas visu apspīd un piepilda.
Agatas Kristi pēdās
Jaunas krāsas viņas daiļradē ienesīs arī mākslinieces topošā auskaru kolekcija, kura būs veltīta Senās Romas villām un kurā tiks izmantoti mākslīgie akmeņi, lai šajās rotās pēc iespējas precīzāk nocitētu fresku toņus. "Es strādāju pēc principa: ja citādi nevar, tad tā ir pareizi," par mākslīgo akmeņu izmantošanu saka Anna Fanigina, kura šos darbus veido Venēcijas dizaina nedēļas un Adrijas Nacionālā arheoloģijas muzeja rīkotajam konkursam, kurš māksliniekiem ir izvirzījis uzdevumu radīt mūsdienu dizaina artefaktu, smeļoties iedvesmu antīkajā pasaulē. Pirms trijiem gadiem viņa šajā ikgadējā konkursā plūca laurus un aiznākamajā gadā atgriezās tā izstādē jau kā goda viesis ar Senās Romas dzejniekam Ovidijam veltītu darbu.
Faniginas topošās auskaru kolekcijas iedvesmas avots ir viņas dalība Ermitāžas arheoloģiskajā ekspedīcijā – vienā no villām kādreizējo Stabiju teritorijā, kur viņa ir pabijusi piecas reizes kā volontiere un uz kurieni viņu aizvedusi teju brīnumainu notikumu virtene. "Attinot šīs notikumu virknes filmu atpakaļ, es nonācu līdz Venēcijas La Fenice operteātra Ziemassvētku koncertam, kura programmu noklausījos internetā," stāsta Fanigina. Skaņdarbu vidū bijusi arī dziesma Funiculì Funiculà. Tā sarakstīta XIX gadsimta beigās kā dziesma Vezuva funikuliera reklamēšanai, un, tās iedvesmota, māksliniece savā dzimšanas dienā arī devusies turp – izbaudīt braucienu uz virsotni. Tikai jau esot uz vietas, viņa noskaidrojusi, ka 1944. gadā Vezuva izvirduma laikā funikulieris gājis bojā un nav ticis atjaunots. Vīlusies par šo faktu, Fanigina devusies ekskursijā uz kādreizējo Stabiju teritoriju un nokļuvusi kādā villā.
"Ziemas laikā tur nebija neviena cilvēka, izņemot kādu apsargu, kurš kopā ar savu suni, vārdā Ariadna, mani izvadāja pa tās telpām," stāsta māksliniece. Toreiz viņa uzzinājusi, ka šajā villā jau vairākus gadus strādā arheologi. Es arī gribētu! – viņa nodomājusi un jau vēlāk, citas Ermitāžas arheoloģiskās ekspedīcijas laikā, nejauši noskaidrojusi, ka tas ir viens no muzeja speciālistu izpētes objektiem.
"Kad es piedalos arheoloģiskajās ekspedīcijās, es jūtos, it kā būtu nokļuvusi detektīvā, kurā gribas visam sekot līdzi un negribas neko palaist garām!" salīdzina Fanigina un piebilst, ka savulaik šai zinātnei ir pievērsusies arī kriminālromānu meistare Agata Kristi (rakstnieces otrais vīrs, stipri jaunāks par viņu, bijis arheologs, un ar viņu kopā Kristi devusies dažādās ekspedīcijas).
Vai villā māksliniece arī zīmēja? "Nē, šai arheoloģiskajai ekspedīcijai ir pilnīgi citāds raksturs, jo itāļi vairāk domā par antīko lietu saglabāšanu nekā atrakšanu, tāpēc es pieredzējušu kolēģu vadībā apguvu restaurēšanas iemaņas. Tā kā es esmu roku darba cilvēks, tas nebija grūti," saka Fanigina, kura savu arheoloģisko ekspedīciju pieredzi salīdzina ar ceļojumu laika mašīnā uz divus tūkstošus gadu senu pagātni. Turklāt – tā ir arī satikšanās ar ļoti zinošiem cilvēkiem. Piemēram, šīs arheoloģiskās ekspedīcijas vadītājs vēsturnieks Aleksandrs Butjagins sācis lasīt lekcijas internetā, kuras māksliniece tagad klausās, savā ziņā kompensējot savu nožēlu par šogad atcelto braucienu.
Lūk, tāda ir Annas Faniginas daiļrades aisberga neredzamā daļa, bet redzamā būs skatāma viņas auskaros!